a) ko īsti Tu domā / saproti ar "manihejismu"?
b) cik nojaušu, pirmskristīgā latviešu kultūra bija (un savā ziņā joprojām ir!) ne-duāla. Vai arī esmu dzīvojis maldos & barots ar tiem kā sārņēdiena našķiem? (šis pēdējais jautājums gan retorisks)

ja ar pirmskristīgo tu domā indoeiropiešu, tad bija visai duāla gan..

a) par manihejismu: http://plato.stanford.edu/entries/concept-evil/#DuaPriTheEvi
b) par to neko nezinu.

Nē, tad jau manihejisms ir tā smilškaste, kurā spēlējas arī Kūles kundze. Pieņemu, ka tā tas notiek, bet nevēlos tur piedalīties & nevēlos arī traucēt citiem rotaļās.

Mēs katrs laikam runājam par savu.

Viens ir runāt par atšķirīgu virzību vai galējībām (kā zeme-debesis, dievišķais-zemiskais, vīrišķais-sieviškais, utt), bet apzinātības līmenī - kā par Veselumu, kurš nav ne labs, ne ļauns.
Duālisms ir tad, ja (piem) ļaunumu nošķir no labā, nevis uztver kā lielāka Kopuma, Veseluma divus virzienus, pretspēkus, pretpolus, kuru jēga ir tikai mijiedarbībā. Manuprāt tā, bet būtu interesanti dzirdēt arī ko atšķirīgu.

Tādējādi latviešu tradicionālā kultūra (tiesa, atsijājot kristīgās kultūras uzslāņojumus) ir balstīta ne-duālismā. Ja kāds pierādītu pretējo, tas būtu reizē absurds & reizē pasaules līmeņa antropoloģiska sensācija.

Nu šis neko daudz no Kūles rakstītā neatšķiras.

Virspusēji varbūt, kaut gan arī tad, ja patiešām virspusēji.
Bet fundamentāla atškirība ir kaut vai tā, ka es kā vienlīdz pareizus pieņemu gan Kūles, gan Tavus, gan šejienes vietējo citronūdens filozofu viedokļus. Nenostādot tos hierarhijā.

Mana problēma ir tāda, ka daudzus viedokļus es vienkārši nesaprotu, tāpēc par to pareizumu neņemos spriest.

Jā, man līdzīgi. Arī Kūles viedoklis (vismaz man) nav līdz galam saprotams. Tāpēc (man) ir grūti izdarīt kategoriskus secinājumus.
Un vēl - Kūļus & co neuztveru kā pa varžacīm dancojošus kretīnus, drīzāk jokainus fanātiķus, kas rušinās savā gudrošanas mazdārziņā.