Mēs katrs laikam runājam par savu.

Viens ir runāt par atšķirīgu virzību vai galējībām (kā zeme-debesis, dievišķais-zemiskais, vīrišķais-sieviškais, utt), bet apzinātības līmenī - kā par Veselumu, kurš nav ne labs, ne ļauns.
Duālisms ir tad, ja (piem) ļaunumu nošķir no labā, nevis uztver kā lielāka Kopuma, Veseluma divus virzienus, pretspēkus, pretpolus, kuru jēga ir tikai mijiedarbībā. Manuprāt tā, bet būtu interesanti dzirdēt arī ko atšķirīgu.

Tādējādi latviešu tradicionālā kultūra (tiesa, atsijājot kristīgās kultūras uzslāņojumus) ir balstīta ne-duālismā. Ja kāds pierādītu pretējo, tas būtu reizē absurds & reizē pasaules līmeņa antropoloģiska sensācija.