09 May 2012 @ 03:47 pm
Kultūra vs politika  
Es pēdējā laikā esmu nedaudz apjucis jautājumā par dažu kultūras darbinieku un atsevišķu mediju vēlmi pieprasīt kultūras ministres atkāpšanos no amata. Iemesls apjukumam ir vienkāršs. Es neesmu ministres pusē, jo neesmu sekojis līdzi viņas lēmumiem. Taču kultūristu apgalvojumi mani arī nepārliecina. Uzreiz miskastē gribas izmest literātu apgalvojumus par latviešu valodas un literatūras saglabāšanu. Tādi izteikumi man šķiet pārāk patētiski un, iespējams, arī maldīgi, jo ir grūti identificēt literatūru vai mākslu tikai ar 'augsto' galu. Vai arī pieņemt, ka tikai literatūra veido valodu vai mistisku identitāti.

Diemžēl bieži vien, kad tiek runāts par kultūras nedienām, tad ignorē vienkāršo 'culture from below' nojēgumu. Pret pieļāvumu, ka ar kultūru netiek identificētas augstās mākslas, vēršas mūsu aristokrāti un elitisti, jo tas liktu viņiem atteikties no institucionalizētām 'pareizajām rīcībām', kas ir viņu statusa pamatā. Tāpēc es uzskatu, ka nav vajadzīgs tendenciozi salīdzināt U. Bērziņa tulkojumus un K. Apšukrūmu, jo viņu darbiem ir dažādi uzdevumi (šādu salīdzinājumu veic P. Bankovskis). Tādējādi es neuzskatu arī, ka kultūras ministrijai būtu jārūpējas tikai par aristokrātiskajām mākslām. Manuprāt, tās uzdevums ir daudz plašāks un sevī iekļauj arī pašdarbniecības līmeņa nodrošināšanu. Katrā ziņā - no augstās mākslas nav atkarīga mūsu "nacionālā identitāte" vai latvju valodas liktenis.

Ja par tiešu naudas došanu kādam māksliniekam, tad vajadzētu arī pašiem kultūristiem izdomāt godīgus līdzekļu sadales kritērijus. Pieļauju, ka objektīvākais kritērijs būtu starptautiska atzinība. (Valsts maksā par savu tēlu ārzemēs). Šajā gadījumā, varētu runāt par dažiem mūsu mūziķiem, teātra darbiniekiem utt. Literātus diemžēl es pagaidām vēl neredzu šajā kategorijā. Lai uzlabotu stāvokli, valstij varbūt vajadzētu izvēlēties dažus labākos darbus un mēģināt palīdzēt tos publicēt citās valodās, lai redzētu vai konkrētie literāti vispār ir interesanti citiem. Ja nav, tad ir jāgaida citi darbi. Pretējā gadījumā man šķiet nedaudz absurdi, ka tikai lokāli zināmi 20 autori sev sadalīs radošās stipendijas uz gadu (turklāt - vai tiešām literātiem nav pieejama neviena rezidence ārvalstīs?), bet ieguvums nav zināms.

Un pēdējais iebildums, ko šad un tad lasu kultūristu aprindās, ir pieņēmums, ka ministrei nav sapratnes par kultūru (Kā teiktu Ikstena - viņa ir stulba!). Šo aspektu es arī īsti neizprotu, jo ir grūti runāt par vienu monolītu kultūras sfēru, ko nu īstie zinātu, nedz arī es ticu, ka ir iespējami visu pārzinoši renesanses cilvēki. Visticamāk, katrs zina atsevišķas jomas un par citur notiekošo viņam ir visnotaļ miglaina bilde. Turklāt man ir intuīcija, ka kultūrai tieši pietrūkst cilvēki, kas ir no citas vides, i.e., spēj normāli to vadīt un menedžēt un nevis savu subjektīvo gaumi (vai draugu bīdīšanu) padarīt par valsts kultūrpolitikas postulātiem. Piemēram, varbūt tieši ekonomiski domājošs ministrs varētu ieraudzīt, ka Venēcijas biennālei faktiski nav nopietnas atdeves, bet ir noteikta draugu loka plezīrs ārzemēs.
 
 
( Post a new comment )
thel[info]thel on May 9th, 2012 - 11:33 pm
Ja par aristokrātiju uzskata uzskatu autonomiju vai atsevišķus manierīgus žestus, tad arī man pret šādu aristokrātijas izpratni nav pretenzijas. Taču man ir sarežģītāk pieņemt dažas blaknes, kas no tā varētu rasties. Proti, strikti nošķīrumi starp augsto un zemo kultūru, dažādi metafiziski izteikumi par īstās mākslas sūtību un būtību u.tml. Taču tas jau ir pavisam cits topiks.

Ja par naudas piešķiršanu. Es domāju, ka nevajag izvairīties no uzskata, ka no valsts perspektīvas kultūra ir viena no ideoloģijas veidotājām. Ja ir skaidri definēti mērķi, tad, manuprāt, arī piešķiršanas kritērijiem vajadzētu būt skaidriem. Protams, mazās valstīs vienmēr ir lielāka nepotisma iespēja, ko ir grūti izravēt. Es, godīgi sakot, nezinu neko daudz par rakstniecības sfēru, bet neticu, ka KM vai KKF ir vienīgā vieta, kur rakstnieks var dabūt atbalstu.

Es pieļauju, ka Akademie Schloss Solitude ir lieliska vieta. Taču šaubos, vai viņu finansējums nāk tikai no valsts. Gan jau ir piesaistīti dažādi fondi vai mecenāti. Tāpēc man liekas nedaudz aizdomīgi, ka nozares pastāvēšana ir atkarīga no viena kantora naudas.

Turklāt diemžēl latvieši reti ir naski uz kontaktiem. Piem., ir nācies būt Igaunijā un redzēt atšķirību starp to, kā viņi mēģina sevi iesaistīt plašākā reģionālā sadarbība un latviešiem, kas domā tikai par sevi un izvairās no minimālu resursu piešķiršanas citiem (es vairāk domāju 'akadēmisko' sfēru).
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
helvetica[info]helvetica on May 10th, 2012 - 07:47 am
+1 par ideoloģiju. Tiešām nesaprotu, kamdēļ vienai valstij būtu jāatbalsta visdažādākās un īpatnējākās aktivitātes. Nosprauž mērķus un prioritātes un pārējam iestrādā instrumentus, kā ne prioritāro mākslas objektu vai procesu veidotāji varētu meklēt sev atbalstu pie citiem financing bodies u.tml. Vairāk par to, ka viena iestāde lielai daļai autoru nenodrožina visus nepieciešamos resursus no A līdz Z, būtu jāsatraucas, ka KM pa šiem gadiem nav attīstījusi normālu infrastruktūru, kur un kā autoriem ne tikai meklēt resursus, bet arī uzņēmējiem u.c. bodijiem tos piedāvāt.

kā arī plusiņš par to sadarbību. uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi tie projekti, kas notiek ar EU atbalsu, kamēr dažās citās vietās tas vispār ir veids, kā institūcijas šajos gados noturas uz ūdens. Bet tur atkal ir nepieciešams sadarboties ar citu valstu iestādēm etc., kas LV ir īstenas zobu sāpes - labāk vienam, vai arī, ja cits uzlūdz, pašam mņemties un tad vēl ar citiem dalīties nu gan nē!

(esmu "sajūsmā", ka KKF tagad ir dizaina un arhitektūras nozarē, kas vispār ir looooool, jo šī reiz ir joma, kur resursus var iegūt visādi citādi un KKF ar tās smieklīgo budžetu man nav ne jausmas, ko īsti var tur jēdzīgi atbastīt).
(Reply) (Parent) (Link)