Kādu mēnesi neko nerakstu, bet vispār ir daudz ko teikt, daudz pārdomu, kas pie rezultāta diemžēl neved.
Pa šo pusotru mēnesi esmu ļoti nogurusi, tik daudz kas notiek, bet nezinu, vai visas ir labas lietas.

Ļoti nevēlos ziemu, negribu ne rudens noslēgumu, ne pašu ziemu ar sniegu. Es gribu atkal vasaru un laiku, kad var doties ārā.

Vienīgais, kas ziemā glābj, ir mūzika. Šī gan būs ziemas mūzika. Tagad jādodas lasīt - ir milzums daudz grāmatu, bet pirmais, kas jāizdara, jāiemāca sevi atkal lasīt un nenovērsties pie degradējošā interneta.

Neliela atkāpe par internetu. Skolas laikā, kad man nebija datora, man likās, kad man būs dators (!!), tad es tik daudz ko iemācīšos, tik daudz ko uzzināšu. Bet rezultātā ir tā, ka zinu nevajadzīgas lietas un koncentrēšanās spēja ir notrulināta. Visu vajag skipot uz priekšu, visu vajag ātri un ne vienmēr līdz galam.

Tagad sāku domāt - ja jau ņēmu kredītu šim visam pasākumam, varbūt nevajadzēja raustīties par summām. Pašlaik man šis viss liekas naudas iebāšana pakaļā. Varbūt tiešām vajadzēja BA vai JA? Tagad ir tāpat, kā es izlasītu vienu/pāris grāmatas un vnk lēni par to muļļātu.
Man sāk likties, ka humanitārās zinātnes var mācīties arī pats. Savukārt eksaktās var divatā - ko nezina viens, zina otrs.

Pirmās 20 min LU un es jau beidzos nost. Apsveru lasīt grāmatu. Pašlaik nevaru iedomāties, kā es izturēšu līdz 19.

Dažreiz sajūtos kā muļķe, jo gribu veidot karjeru un dzīvi Latvijā.

Vai tiešām visi citi redz, bet es vienīgā neredzu, ka atrodos uz slīkstoša kuģa?

Tikko ieslēdzu tvnetā vienu LNT ziņu pārraidi. Kā cilvēki to vispār var skatīties? Viena slikta ziņa pēc otras: ugunsgrēki Krievijā, autoavārija ASV, Hirosimas katastrofas atceres diena. Pasaulē ir tik daudz notikumu, bet izvēlēti tikai šie trīs. Nenoliedzami tas ir interesantāk kā jaunas bibliotēkas atvēšana kādā provincē vai bērnu deju ansambļa sasniegumi reģionālā līmenī.

Un vēl, turpinot, par popkultūrām. Daudzi jūsmoja arī par Zemfiru, kas tik vienkārša un ģeniāla, vienīgais labais iekš JV. Esmu skatījusies pāris intervijas ar viņu, par viņu, kur saka, cik viņa ģeniāla utt. Arī te es neredzu nekādu ģenialitāti. Vienīgais, ko redzu, ka cilvēks grib būts pats sev un saskaņā ar sevi, neiespaidoties no sociālā spiediena, estrādes spiediena. Un to nu es nevaru nodēvēt par ģenialitāti, bet gan par normālu stāvokli, kādam tam ir jābūt.

Cilvēki pieraduši skatīties uz uzpumpētiem spīdekļiem. Tikko ierauga kko vienkāršu, tad uzreiz tas tiek pasludināts par ģeniālu. Man tas liekas absurdi. Izdomāt mazu mākslīgu pasaulīti, lai novērtētu par ģeniālu ikdienu.

Visi tā sajūsminās par Inception!! Es nekādu ģenialitāti, dziļumu tur neredzu. Pārāk daudz neatbildētu jautājumu.
Man tas liekas līdzīgi, kā agrāk skolā vajadzēja sajūsmināties par dzejolīšiem - cik dziļi un sirdi plosoši. Tas nekas, ka uzrakstīti, iespējams, bija delīrija lēkmē vai pēc stipras alkohola lietošanas.

"Suns pazūd aiz stūra, bet kaijas turpina celties debesīs" - vot dziļums!

Bet runājot par ambient mūziku, visskaistākā, manuprāt, (ko es jau visticamāk esmu minējusi) ir šī: http://www.myspace.com/seppukuboogie (attiecīgi apathie im supermarkt). Vārdos neaprakstāmi, kādas emocijas šis dod.

Tagad nodarbojos ar mūzikas atjaunināšanu. Nejauši uzgāju http://www.restingbell.net/releases, kur var iegūt daudz, daudz ambient.

Lādējas daudzi, bet pašlaik skan šis: http://www.restingbell.net/releases/rb081-bow-echoes

Patiesībā es pirmo reizi tā tieši saskaros, kad redzu sejā izteiktu skaudību. Un es to nesaprotu. Varbūt es te maldos un ceļu sevi nepamatoti debesīs, bet es neatceros, kad man kaut kas būtu ārprātā skaudis. Manuprāt, ir jāmācās no šiem cilvēkiem, nevis jāapskauž. Jāmācās, kāpēc kāds ir kko sasniedzis. Negatīvas enerģijas kultivēšana nedos pozitīvu rezultātu. Vismaz es tā naivi domāju.

Man, godīgi sakot, nav tādas radniecīgas izjūtas pret cilvēkiem (radiem), ko satieku reizi 2-5 gados (labi, ja). Man šie cilvēki ir svešāki kā daži labi draugi/paziņas. Vispār es aiz sajūsmas nespurdzu, ka 10 dienas mājās viesosies radiņi, kas būtībā man ir gandrīz vai sveši cilvēki.

Ja vien varētu pārvarēt ikdienas slinkumus, riebumus darīt lietas, ko nepatīk. Man pietiek ar labiem vārdiem, ko pasaka, ar emocijām, ko var redzēt acīs, kas nav profesionāli ieturēta sejas izteiksme. Vismaz pagaidām.
Neskatoties uz visiem sūdiem, kas bijuši, uz visiem ups and downs. Vienīgais, ko sev varu ieteikt, ir vismaz saglabāt esošo līmeni. Taču man ir pietiekami liela kapicāte, lai es darītu visu vismaz 2x labāk.
Varbūt es pārāk pārvērtēju iespēju un notikumus, taču es gribu un varu vairāk, labāk!

Bet vispār doma man patika. Iespēja dzīvot savā izdomātā pasaulē. Šī patikšana man tikpat emocionāli piesaista kā no Eternal sunshine of spotless mind iespēja izdzēst kādas konkrētas atmiņas. Lietas, kas it kā atbrīvo no sava veida ciešanām/skumjām, bet nedara līdz galam laimīgu.

Lai arī neteiktu, ka šausmīgi patika, bet tomēr filma ievilka sevī. Savu vienu no galvenajiem uzdevumiem izpildīja. Aiziet uz k/t un aizmirsties.

*** neliels spoilers
Man jau liekas, ka jo mazāk persona saprot filmu/grāmatu/mūziku, jo vairāk tā liekas laba lieta. Šodien biju uz Inception. Domāju, ka mājās gribēšu vēlreiz noskatīties, bet k/t es nevarēju sagaidīt, kad filma beigsies. Man jau liekas, ka scenārija autors pārcentās un pats aizgāja pārāk tālu iekš domas samudžināšanas. Iespējams arī, ka negatīvi ietekmēja sēdēšana 2. rindā (tas tomēr ir pārāk tuvu), varbūt arī blakus sēdošā meitene, kas visu laiku pie katras situācijas iesmējās tā teikt caur degunu (laida ārā gaisu!!).
Shutter Island un Inception beigu ziņā liekas ļoti līdzīgas.


Bet mūzika, protams, protams, protams! Hans Zimmer. Ar to vien man pietiek.

Tagad kā nekad man gribas mācīties. Kā nekad gribas sevi pierādīt. Ļoti ceru, ka viss izdosies. Es varu visu!

Šodien aizminos līdz Vecāķiem. Pirmo reizi šovasar jūrā. Ūdens gan silts, bet tā smaka un tās ūdenszāles nerada lielu vēlmi atrasties cauru dienu ūdenī. Visu laiku gan ar tramīgu skatienu pētīju, kas notiek ar manu velo pie jūras.

Vecāķi tomēr ir tuvāki sirdij. Bērnība tur pavadīta, kā arī nešķiet tik pārpildīta ar cilvēkiem, vasaras kafejnīcām un tādām lietām. Braucu uz nūdistu pludmales pusi un tā vien liekas, ka viss, kas ir uz Saulkrastu pusi, ir nūdistu peldvieta, jo viņu bija tiiik daudz. Vairums gan cilvēki gados, vairums tomēr vīrieši, bet ne tikai, protams. Patīkami, ka pārējie tur ir mazāk, līdz ar to mierīgāk ar velo.

Aiz nūdistu pludmales turpinās ļoti skaists krasts (neņemot vērā zaļo sūdu kaudzi pie paša ūdens). Izskalotie koki, kas balti sažuvuši. Daži cilvēki sacēluši nelielas nojumītes no šiem kokiem. Mežonīga pludmale.

Es, protams, visu nakti sapņoju par esošo darbu. Par priekšnieku, priekšnieci.

Vispār šodien man patiess prieks par cilvēkiem, kas man ir apkārt. Ir labi to apzināties. Un tiešām novērtēt. Par visiem labajiem vārdiem. Laikam jau apzināto uzplijos viņiem, bet tāpat ir liels prieks.

Jau kuro reizi man tiešām noder sūtītā epasta atcelšanas iespēja. Citādāk tiešām muļķīgas lietas aizietu neīstiem adresātiem.

Ir atvaļinājums, bet gribas uz darbu. Šodien aizgāju uz darbu, bet tur atkal gribas uz mājām. Bet es jūtu, ka ir jānododas darbam. Tādējādi vismaz iespējams kādam palīdzēt, strādāt ekstra stundas. Mājās vienkārši jūdzos nost. Nav iespējams atrast sevī līdzsvaru. Jau n-tos gadus pēc kārtas ir dzīvā miroņa fāze. Nekas no tā, ko es daru, nepalīdz. Nekas nepalīdz iziet no šī stāvokļa.