Texti nav bezierunu ņirdzēji, jo skatīsimies taču patiesībai acīs – pašmērķīga ironija ir bišķiņ yesterday. Kā jau reiz kāds autoru kolektīvs pareizi nosprieda: ar prikoliem ir tieši tāpat kā ar naudu – jo vairāk tērē, jo mazāk ir. Gluži tāpat kā Somālijā nav nevienas pašas vēstniecības, arī Texti nepārstāv pilnīgi nevienas intereses, kā tikai savējās. Būtībā Texti ir mediju somāļi. Šī atkāpe bija nepieciešama tāpēc, lai nevienam prātā neienāktu muļķīgas iedomas par politkorektumu tālāk rakstītajā. Tālāk rakstīto vadīs tikai un vienīgi cilvēcība, kas, kā izrādās, mēdz piemist arī debīlai satīrai un satīriskiem debīliķiem.

Jaungada rītā plašsaziņas līdzekļus un sociālos portālus pāršalca vēsts par ceļu satiksmes negadījumu Krāslavas rajonā, kurā bojā gāja septiņi jaunieši, no kuriem vecākais dzimis 1992. gadā, bet jaunākie – 1995. gadā. Traģēdijas rezonanse sašķēla sabiedrību divās daļās, kuras neatbilda ierastajam dalījumam – vienā mani draugi, bet otrā lohi. Šoreiz arī draugi īsti nevienojas savā starpā, un kur nu vēl lohi. Proti, pie viennozīmības trūkuma vainojams tas, ka avārija, iespējams, bija tikai likumsakarīgs iznākums pārgalvībai un muļķībai. Vieglo automašīnu “Mazda”, kas nobraukusi no ceļa, iebraucot upē, vadījis jaunietis bez CSDD pilnvarotas apliecības; automobīlī piecu cilvēku vietā atradušies septiņi, no kuriem viens arī bagāžniekā; mašīnai bijušas vasaras riepas, kuras nodilušas tik tālu, ka visticamāk tehnisko apskati neizietu arī ar tām braukt paredzētajā sezonā. Iespējams, ka par izvēlēto braukšanas ātrumu un promiļu līmeni asinīs arī varētu vēl jauniešus strostēt un strostēt, bet iznākumu šobrīd jau tas tāpat vairs nekādi nemaina.

Kā naglai uz galvas trāpīja Martas Krivades izteikums tviterī, ka zināma daļa, šķiet, aizmirsusi to, ko nozīmē jaunība. Viņi taču bija dzimuši sasodītajos deviņdesmitajos, un pat mums, kam paveicies tomēr piedzimt vēl astoņdesmitajos, ir bijušas un pat vēl joprojām varētu būt situācijas, kurā kondīcija un apstākļi ar saprāta balsi iet, nevis roku rokā, bet gan parāda tai saprāta balsij stalti izslietu vidējo pirkstu. Ne aiz bravūras, bet gan aiz atklātības varu droši spriest, ka kādā alternatīvā realitātē vēl arī 2012. gadā ir absolūti iespējama situācija, kurā viss Textu kolektīvs ar, teiksim, Textu gada lasītāju pie spēkrata stūres būtu ar mieru sēsties piecvietīgā automobīlī, lai dotos uz kaimiņu ciema balli. Vēl trakāk – Textu kolektīvā pat noteikti atrastos, nevis viens, bet gan veseli divi, kuri būtu ar mieru gulties bagāžniekā un vēl tajā mēģinātu attaisīt sakratītu šampanieša pudeli, jo reibumā mums nereti par pavadoni kalpo vadmotīvs “ka tik kāds prikols”. Protams, par šādu bezatbildības līmeni var raukt pieres, bet šāds bezatbildības līmenis lielā mērā arī veido visu to atmiņu kapitālu, kas sākas ar vārdiem “Kā mēs toreiz…” Jebkurš lēmums un rīcība gandrīz nekad nav tikai stulbs vai tikai kruts. Teju visi lēmumi un rīcības ir Šrēdingera kaķēni – reizē kruti un stulbi, mainoties tikai to savstarpējai proporcijai, ja uz doto lielumu jāraugās no atšķirīgiem leņķiem. Pat Zatlers ir normāls ārsts, nevis tikai klauns Rīgas cirkā.

Protams, visam pa vidu vēl kāds pamanīsies vainot valsts pārvaldi un bezkondicionālo Latgales nolemtību, kurā šņabja iegāde vinnē vienos vārtos maksājumus autoskolai. To noteikti kāds jau ir uzrakstījis pirms manis, taču, ja vēl nav, tad es uzrakstu to tagad – kategorisms mēdz būt pirmā neveiksminieka pazīme. Šobrīd spriest par to, ka bojā gājušie bērni (jā, bērni – deviņdesmit piektais gads, bļeģ) dzīvoja tāpat kā nomira ir ne tikai ciniski, bet arī idiotiski, jo 16 gadu vecumā reti kurš no mums jau ir salaulājies ar nākotni, bet dzimto māju lokācija ne vienmēr predeterminē neapšaubāmus tālākās dzīves rāmjus. Pubertāte vispār ir viens no smagākajiem personības izveides posmiem cilvēka dzīvē – daudz pilnasinīgāks par visām turpmākājām krīzēm, bet arī to jau reti kurš vairs atceras. Tāpat kā attiecību lietiņās viss no malas izskatās kā uz delnas, kamēr iekšienē viss ir vienā neatšķetināmā jūklī, tā arī tiesāt jauniešus par impulsīvu rīcību ir apmēram tas pats, kas pārbolīt acis un dzērāja sievai jautāt: “A nahuj tu viņu vnk nepamet, dooh?” Ja vecums neatbrīvo no atbildības pret saprātu, tad nu ir kaut kas, kas nudien neatbrīvo nevienu un nevienā vecumā – vienkārša nepaveikšanās. Ja kāds no Textu kolektīva, iereibis ejot pār Akmens tiltu, nejauši iekristu Daugavā un noslīktu, vai tiešām būtu daudzi, kas nepielūdzami aukstasinīgās balsīs paziņotu: “Dzert vajag mazāk.” Un kas vēl svarīgāk – vai tiešām kādam liktos, ka radinieki un draugi nav pelnījuši vispār necik līdzjūtības? Iespējams, ka ir pat pelnījuši dubultā – arī par to, ka mīļais aizgājējs nav jutis par savu dzīvību un sāpēm, ko tā izdzišana atstāj tuvajiem, diez ko lielu atbildību.

Nu, dzīvē tā notiek, un nomirst visi – ko tur daudz, it kā. Tomēr mēs neesam ne psihopāti, ne sociopāti, ne arī mizantropi, un uz kaut kādu empātiju taču esam spējīgi. Notikušais būtu traģēdija arī tad, ja bojāgājuši būtu septiņi nepilngadīgi narkomāni stacijas laukumā no heroīna pārdozes. Jauna nāve pati par sevi ir traģēdija kaut tā iemesla dēļ vien, ka tā atņem jebkādu iespēju jaunajam cilvēkam no kļūdām mācīties un labot savu dzīvi. Ir brīži, kad bailes izklausīties banālam, ir banālas. Un ir brīži, kad nihilistiskajam noskaņojumam kolektīva apziņā derētu vienkārši aizvērt muti, nevis kultivēt savu bērnišķīgi spītīgo cinismu, no kura nevienam nekad tāpat nav palicis labāk, bet tikai uz īsu mirkli izdevies apmānīt sevi ar ilūziju par to, ka paši gan esam skaisti un kruti, un mūžam jauni, dzimuši kulturālās ģimenēs un attiecīgi audzināti, un mums jau raudiens dzīvē nenāks it nekad.

Textu kolektīva vārdā izsaku līdzjūtību piederīgajiem; viņi dus mierā.