05 Janvāris 2012 @ 05:12
Krāslavas rajona traģēdijas atbalss sabiedrībā  
Texti nav bezierunu ņirdzēji, jo skatīsimies taču patiesībai acīs – pašmērķīga ironija ir bišķiņ yesterday. Kā jau reiz kāds autoru kolektīvs pareizi nosprieda: ar prikoliem ir tieši tāpat kā ar naudu – jo vairāk tērē, jo mazāk ir. Gluži tāpat kā Somālijā nav nevienas pašas vēstniecības, arī Texti nepārstāv pilnīgi nevienas intereses, kā tikai savējās. Būtībā Texti ir mediju somāļi. Šī atkāpe bija nepieciešama tāpēc, lai nevienam prātā neienāktu muļķīgas iedomas par politkorektumu tālāk rakstītajā. Tālāk rakstīto vadīs tikai un vienīgi cilvēcība, kas, kā izrādās, mēdz piemist arī debīlai satīrai un satīriskiem debīliķiem.

Jaungada rītā plašsaziņas līdzekļus un sociālos portālus pāršalca vēsts par ceļu satiksmes negadījumu Krāslavas rajonā, kurā bojā gāja septiņi jaunieši, no kuriem vecākais dzimis 1992. gadā, bet jaunākie – 1995. gadā. Traģēdijas rezonanse sašķēla sabiedrību divās daļās, kuras neatbilda ierastajam dalījumam – vienā mani draugi, bet otrā lohi. Šoreiz arī draugi īsti nevienojas savā starpā, un kur nu vēl lohi. Proti, pie viennozīmības trūkuma vainojams tas, ka avārija, iespējams, bija tikai likumsakarīgs iznākums pārgalvībai un muļķībai. Vieglo automašīnu “Mazda”, kas nobraukusi no ceļa, iebraucot upē, vadījis jaunietis bez CSDD pilnvarotas apliecības; automobīlī piecu cilvēku vietā atradušies septiņi, no kuriem viens arī bagāžniekā; mašīnai bijušas vasaras riepas, kuras nodilušas tik tālu, ka visticamāk tehnisko apskati neizietu arī ar tām braukt paredzētajā sezonā. Iespējams, ka par izvēlēto braukšanas ātrumu un promiļu līmeni asinīs arī varētu vēl jauniešus strostēt un strostēt, bet iznākumu šobrīd jau tas tāpat vairs nekādi nemaina.

Kā naglai uz galvas trāpīja Martas Krivades izteikums tviterī, ka zināma daļa, šķiet, aizmirsusi to, ko nozīmē jaunība. Viņi taču bija dzimuši sasodītajos deviņdesmitajos, un pat mums, kam paveicies tomēr piedzimt vēl astoņdesmitajos, ir bijušas un pat vēl joprojām varētu būt situācijas, kurā kondīcija un apstākļi ar saprāta balsi iet, nevis roku rokā, bet gan parāda tai saprāta balsij stalti izslietu vidējo pirkstu. Ne aiz bravūras, bet gan aiz atklātības varu droši spriest, ka kādā alternatīvā realitātē vēl arī 2012. gadā ir absolūti iespējama situācija, kurā viss Textu kolektīvs ar, teiksim, Textu gada lasītāju pie spēkrata stūres būtu ar mieru sēsties piecvietīgā automobīlī, lai dotos uz kaimiņu ciema balli. Vēl trakāk – Textu kolektīvā pat noteikti atrastos, nevis viens, bet gan veseli divi, kuri būtu ar mieru gulties bagāžniekā un vēl tajā mēģinātu attaisīt sakratītu šampanieša pudeli, jo reibumā mums nereti par pavadoni kalpo vadmotīvs “ka tik kāds prikols”. Protams, par šādu bezatbildības līmeni var raukt pieres, bet šāds bezatbildības līmenis lielā mērā arī veido visu to atmiņu kapitālu, kas sākas ar vārdiem “Kā mēs toreiz…” Jebkurš lēmums un rīcība gandrīz nekad nav tikai stulbs vai tikai kruts. Teju visi lēmumi un rīcības ir Šrēdingera kaķēni – reizē kruti un stulbi, mainoties tikai to savstarpējai proporcijai, ja uz doto lielumu jāraugās no atšķirīgiem leņķiem. Pat Zatlers ir normāls ārsts, nevis tikai klauns Rīgas cirkā.

Protams, visam pa vidu vēl kāds pamanīsies vainot valsts pārvaldi un bezkondicionālo Latgales nolemtību, kurā šņabja iegāde vinnē vienos vārtos maksājumus autoskolai. To noteikti kāds jau ir uzrakstījis pirms manis, taču, ja vēl nav, tad es uzrakstu to tagad – kategorisms mēdz būt pirmā neveiksminieka pazīme. Šobrīd spriest par to, ka bojā gājušie bērni (jā, bērni – deviņdesmit piektais gads, bļeģ) dzīvoja tāpat kā nomira ir ne tikai ciniski, bet arī idiotiski, jo 16 gadu vecumā reti kurš no mums jau ir salaulājies ar nākotni, bet dzimto māju lokācija ne vienmēr predeterminē neapšaubāmus tālākās dzīves rāmjus. Pubertāte vispār ir viens no smagākajiem personības izveides posmiem cilvēka dzīvē – daudz pilnasinīgāks par visām turpmākājām krīzēm, bet arī to jau reti kurš vairs atceras. Tāpat kā attiecību lietiņās viss no malas izskatās kā uz delnas, kamēr iekšienē viss ir vienā neatšķetināmā jūklī, tā arī tiesāt jauniešus par impulsīvu rīcību ir apmēram tas pats, kas pārbolīt acis un dzērāja sievai jautāt: “A nahuj tu viņu vnk nepamet, dooh?” Ja vecums neatbrīvo no atbildības pret saprātu, tad nu ir kaut kas, kas nudien neatbrīvo nevienu un nevienā vecumā – vienkārša nepaveikšanās. Ja kāds no Textu kolektīva, iereibis ejot pār Akmens tiltu, nejauši iekristu Daugavā un noslīktu, vai tiešām būtu daudzi, kas nepielūdzami aukstasinīgās balsīs paziņotu: “Dzert vajag mazāk.” Un kas vēl svarīgāk – vai tiešām kādam liktos, ka radinieki un draugi nav pelnījuši vispār necik līdzjūtības? Iespējams, ka ir pat pelnījuši dubultā – arī par to, ka mīļais aizgājējs nav jutis par savu dzīvību un sāpēm, ko tā izdzišana atstāj tuvajiem, diez ko lielu atbildību.

Nu, dzīvē tā notiek, un nomirst visi – ko tur daudz, it kā. Tomēr mēs neesam ne psihopāti, ne sociopāti, ne arī mizantropi, un uz kaut kādu empātiju taču esam spējīgi. Notikušais būtu traģēdija arī tad, ja bojāgājuši būtu septiņi nepilngadīgi narkomāni stacijas laukumā no heroīna pārdozes. Jauna nāve pati par sevi ir traģēdija kaut tā iemesla dēļ vien, ka tā atņem jebkādu iespēju jaunajam cilvēkam no kļūdām mācīties un labot savu dzīvi. Ir brīži, kad bailes izklausīties banālam, ir banālas. Un ir brīži, kad nihilistiskajam noskaņojumam kolektīva apziņā derētu vienkārši aizvērt muti, nevis kultivēt savu bērnišķīgi spītīgo cinismu, no kura nevienam nekad tāpat nav palicis labāk, bet tikai uz īsu mirkli izdevies apmānīt sevi ar ilūziju par to, ka paši gan esam skaisti un kruti, un mūžam jauni, dzimuši kulturālās ģimenēs un attiecīgi audzināti, un mums jau raudiens dzīvē nenāks it nekad.

Textu kolektīva vārdā izsaku līdzjūtību piederīgajiem; viņi dus mierā.
Tags: ,
 
 
( Post a new comment )
[info]karuna on 5. Janvāris 2012 - 19:04
Lūk, to es arī saucu par cinismu – šķirot, no cik līķiem prezidentam ir tiesības teikt līdzjūtības. Viņš arī ir cilvēks. Ja viņš neteiktu, tad arī būtu ok, jo saprotams, ka nevar vienmēr un visur pabūt. Bet ja viņš izvēlējās šoreiz pateikt, tad, kur ir problēma? Saukt to par dubultmorāli nav pamata.

Tā vien ir sajūta, ka kādam ir nomirusi vecmāmiņa, bet, prezidents, maita neatnāca uz bērēm runu teikt.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
seim old šit[info]kalfis on 5. Janvāris 2012 - 19:13
un cinisms nav izteikt līdzjūtību šajā gadījumā, bet tiem, kas mira vai cieta smagi nelaimes gadījumā bez izvēles iespējas - ne? :)
(un tagad nedemagoģē, ka nebija izvēles nekāpt tajā nāves mazdā)
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
[info]karuna on 5. Janvāris 2012 - 19:18
Cilvēki izdarīja sliktu izvēli, nu un tad? Vai tāpēc viņu radinieki nav žēlastības vērti?

Bet tas, uz ko tu mērķē, ir, ka ikviens no viņiem ir tikpat liels noziedznieks, kā tas, kurš bija pie stūres. Tā nav. Nevar jaukt visu vienā putrā.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
seim old šit[info]kalfis on 5. Janvāris 2012 - 20:22
nevis noziedznieks, bet pakļāva sevi riskam, zinot, kas ir kas.
ciniski?

tu kāptu tādā mašīnā dēļ iespējas patusēt blakus ciemā 3os naktī?
es varbūt arī iekāptu. bet negribētu, lai manā nāvē tad vainotu ko citu, kā tikai pašu par savu muļķību.

par radiniekiem runājot - protams, ka ir pelnījuši līdzjūtības.
(te nu gribēju pateikt par to, ko rakstīju augstāk - par dialogu ar māti, par to, kas pieņemts un kas ne, un ko iemācās bērni)
bet pateikšu tikai to, ka pašā pamatā jau likums pasaka, ka "mazliet drīkst". līdz puspromilei.
pārējos "mazliet" piedomājam klāt.
un te ir rezultāts
miers. labi?
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
[info]karuna on 5. Janvāris 2012 - 20:29
Nu, tu joprojām runā par kāpšanu mašīnā un tūlīt aiz tā par atļautajām promilēm un likumu, nenorādot, ka tās ir divas dažādas lietas. Tas nav cinisms, tā ir apzināta manipulēšana ar lasītāju.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
[info]kkkungs on 5. Janvāris 2012 - 20:50
Kā tu man zajebal ar savu stulbumu.

Šajā gadījumā atļautās promiles un likums nav ierēdņu random ideja "o, uzliekam maksāt X naudas par to, ka tev pieder Y, tāpat vien", bet gan balstās neuzvaramās fizikas gudrībās. Ātrāk brauksi, tavs impulss palielinās nevis proporcionāli, bet kvadrātā, lisas riepas samazina saķeri un tu pis grāvī. To neviens neizdomāja, to nevar atcelt pēc iegribas. Tam nākas sekot līdzi, citādi būs šitā.

Es sekoju, jā. Tāpēc es braucu un neavarēju. karuna var vnk olas sūkāt, kad iepisīs ar šitādu loģiku baļķvedējam purnā.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)
[info]kkkungs on 5. Janvāris 2012 - 20:47
Aptaurētais karuna, neviens vēl nav teicis, ka radinieki nav žēlastības vērti. Bet nav arī vērts uķi-puķināties ar aizgājējiem, lai radiniekus mierinātu ar "nu sanāca", nē, nesanāca, bļeģ, paši iepisa tajā grāvī, jums bija iespēja atturēt. Nu protams, ka žēl, bet par vēlu vaimanāt. Vaimanāt vajadzēja, kad tā sāka darīt ( pēc cilvēku teiktā - jau sen vizinājās ).

Tikko no ziņām "dieva ceļi ir neizdibināmi". Nu jā, dieviņš bija tas, kurš visiem lika rullēt. A way to go!
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Diskusija) (Link)
seim old šit[info]kalfis on 6. Janvāris 2012 - 19:37
ne tik rupji, bet atbalstu
bet - ja nepielec - tad vajag arī rupji

(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)