30 Aprīlis 2011 @ 23:19
Astrobangas 15. aprīļa raidījums "Dzīvais Cicerons"  
Sveicināti! Nenoliegšu, ka tīšuprāt pielaidu sev termiņa beigas pavisam tuvu (saskaņā ar savu ārštata darba līgumu, publikācijai ir jātop katra mēneša ietvaros), jo pastāv zināms prieks kacināt redkolēģiju un just, kā Ričuks jau dīrā lāci, kas vēl mežā, plānojot, kā nu tik miekšķēsies vīnā, kas iegādāts par manu sodanaudu. Piedod, varbūt citu mēnes!

Šī mēneša texta analīzei pakļaušu radiopārraides Astrobanga 15. aprīļa raidījumu „Dzīvais Cicerons”. Savulaik arī es pati piedalījos raidījuma tapšanā un vadīšanā, taču nu jau vairāk kā pusgadu visu atbildību uzņemas Elīna Kolāte, zināma arī kā viena no projekta „Texxxti” līdzdibinātājām. Lai kliedētu bažas par pilnvaru izmantošanu pašpopularizēšanas nolūkos, uzreiz sacīšu, ka raidījums „Texxxtu” kontekstā pats par sevi būtu dziļi pohuj, ja vien tā viesis attiecīgajā pārraidē nebūtu bijis Rīgas labākais orators Struncis. Vispārākās pakāpes lietojums vairumos gadījumu signalizē par pārgalvīgām emocijām, tāpēc ļaušu jums pašiem spriest par to, vai man ir taisnība, vai arī es vienkārši esmu iemīlējusies – šeit (.mp3) jūs varat lejuplādēt pārraidi, kuru tūdaļ iztirzāsim.

Raidījums notiek vienu stundu katru piektdienu Radio Naba viļņos laika posmā no septiņiem līdz astoņiem vakarā. Laiku pa laikam tajā piedalās viesi – kā jau tika minēts iepriekš, šī raidījuma viesis ir Struncis. Tā kā Struncis nav paņēmis līdzi nevienu mūzikas instrumentu, paldies dievam, akustiskie priekšnesumi izpaliks gluži tāpat kā izpaliks garlaicīgas sarunas par mūziku. Struncis un Kolāte dziesmu starplaikos vienkārši parunās. Kolāte izteica bažas par to, ka pirms raidījuma sākuma īsti nav sanācis padomāt par jautājumiem, un uztraukusies, vai nebūs tā, ka sarunas īsti nevedīsies un to vietā iezzagsies neveikls klusums. Tikko ko kā Struncis atvēris muti, visas Kolātes bažas tika neatgriezeniski izkliedētas.

Raidījums, kā ierasts, sākas ar kaut kādu ārprātīgu Kolātes čilveivu, tāpēc nenobīstieties no pirmajām piecām ieraksta minūtēm. Kolāte raidījuma sākumā noplātās ar savu kārtējo diseni un šķelmīgi piebilž, ka vēlāk pastāstīs kaut ko ļoti īpašu. Elīna iepazīstina klausītājus ar Strunci, kurš ir galants džentelmenis, jo uz studiju ieradies ar šampanieti, šokolādi un savām glāzēm, jo studija neesot nekāds rokfestivāls. Struncis ir arī optimists, jo domā, ka tādā ūķī kā radio Nabas studija varētu būt plastmasas glāzes, kuras diemžēl šampanietim ir par prastu, bet tur drīzāk varētu atrast Kolātes pilno rubli, nekā jebkāda veida taru. Nezinātājiem piebildīšu, ka Kolātes pilnais rublis ir tikpat kultūrvēsturisks un leģendām apvijies mīts, cik Svētais Grāls vai pūces uzziedējusī aste. Lai vai kā, glāzes ir, šampanietis vaļā un pārraide var sākties. Šopenhauers reiz sacīja, ka visi nozīmīgie cilvēki mūsu dzīvēs ienāk klusām un neuzkrītoši, nevis trompešu un timpānu pavadībā. Saskaņā ar Šopenhaueru, Struncis ir īstais džeks, jo sarunas sākumā spītīgi kautrējas no mikrofona un turas no tā pa gabalu. Uzskatīsim to par labu zīmi. Tiesa gan, šajā brīdī man arī rodas aizdomas, ka viņi nebūt studijā neatrodas divatā, bet gan trijatā – trešā persona ir lācis no grupas Them Lemons, kurš ir uzkāpis Kolātei uz ausīm. Tomēr tā kā raidījuma vadītāja partizāniski klusē par trešās personas esamību studijā, es ignorēšu savas aizdomas un izlikšos, ka viss ir tieši tā, kā pasniegts – Kolāte, Struncis, šampis stikla glāzēs, pat ja patiesībā glāzēs (tās tur ir, jo dzirdama sašķindināšanas skaņa) ir ieliets alus. Vienreiz tā arī bija – Ābols teica Struncim, lai aiziet pēc šampanieša, bet viņš atgriezās ar aliņu. Patiesībā ir ārkārtīgi grūti pieturēties pie vadlīnijas, jo viss taču ir tik safabricējams, ka man stingst asinis, bet labi, šis texts galu galā nav kārtējā skeptiķu propoganda, tāpēc ļaušu raidījuma ierakstam turpināt manipulēt ar mani un ticēšu visam, kas tajā tiks pasacīts.

Struncis vēlas runāt tikai par labām lietām, jo, kā jau iepriekš viņu nodeva plastmasas glāžu ilūzija, viņš ir optimistisks džeks. Drošs paliek nedrošs, viņš tomēr apvaicājas Kolātei, vai viņa raidījuma noslēgumā grasās raudāt, jo izsenis ir zināma teika par to, ka Struncis ir vienīgais cilvēks, kurš pēdējo 45 gadu laikā saraudinājis azbestu Kolāti. Un ne jau šā tā, bet esot skaidrā! Protams, ne jau Struncis bija skaidrā, bet gan Kolāte. Asaras gan šoreiz izpaliks, jo Kolāte jau raidījuma rītā esot papinkšķējusi. Abi petuhi arī klausītājiem izstāsta stāstu par pieclapiņu ceriņziediem, kurš toreiz saraudinājis skaidro Kolāti. Struncis labi orientējas vēlmju jomā, jo zina stāstīt, ka mūsdienās modē esot vēlmes uzrakstīt uz lapiņas un tad kaut kur norakt, nevis stāvēt pie ceriņkrūma un meklēt savu laimīti. Kolāte, kurai gan uz ausīm uz uzkāpis lācis, tomēr uz mutes nav kritusi – pretī Strunča ceriņu stāstam viņa liek stāstu, kurā piedalījos arī es, un šis stāsts norisinājās Garciema pludmalē kādā senā augustā krītošo zvaigžņu laikā. Katram labam stāstam jāietver sevī morāle – abu stāstu morāle gan šoreiz ir viena. Var ievēlēties gan to, lai kāds padod pudeli, var ievēlēties arī to, lai mammai nav vēzis. Stulbi, bet tā arī beigās bija. Vēlmju tematika slīdeni pāriet pie botānikas – vai kāds vispār ir redzējis tādu četrlapu āboliņu? Vai kāds ir dzirdējis, kā smejas Imants Ziedonis? Vai kāds ir dzirdējis, kā smejas zirgs? Jautājumi paliek atvērti, un Kolāte atskaņo savu kārtējo indie bezsakaru.

Sarunu turpina virzīt neatbildamie jautājumi – piemēram, vai mutācija ir kaut kas skaists? Loģiskais turpinājums noved pie Maikla Džeksona. Tas savukārt mūs ved pie jautājuma, vai gadījumā ģeniāli cilvēki tomēr nav bišķiņ stulbi. Simt punkti ir. Ģēniji sadzīvē ir pretīgi idioti. Piemēram, Edgars Liepiņš arī neesot bijis nekāds rožu ziediņš. Ja jau par Edgaru Liepiņu, tad, protams, seko sarunas par Bībeli. No Bībeles pie Korāna, no Korāna pie Hemingveja. Cilvēkiem vajadzētu uzmanīties no autoriem, kas nav ņēmuši labu galu. Tā kā Jēzus ir sarakstījis Bībeli, tāpēc arī ar to uzmanīgi. Vajag lasīt Balzaku, jo tas tāpat kā Struncis visu laiku dzēra un bija megaparādos, vārdusakot – lustīgs džeks, nevis tā makulatūriskā depresija.

Kolāte raidījuma sākumā paziņoja, ka tai esot kas baigi īpašs sakāms. Te nu arī ir. Viņa esot uzņemta kaut kādā Amsterdamas vidusskolā, tāpēc no rudens pārcels savu iedzīvi uz Nīderlandi, kas nozīmē nāvi Astrobangai. Kam ir sākums, tam ir gals – ko nu tur daudz. Notinkšķ šampanieša glāzes.

Tā kā raidījums, lai arī diezgan abstrakti, bet tomēr IR mūzikas raidījums, būtu ļauni noklusēt, ka Struncis ir komponists. Viņš komponē mūziku grupai Smeldze, bet tie mudaki viņa trīsakordu dziesmiņas samudrī līdz nepazīšanai. No šī varam secināt, ka mūziķi ir diezgan lieli muļķi, jo kāpēc samudrīt to, kas ir vienkāršs? Par vienkāršību runājot, Struncis sāk proklamēt to, kāpēc 60% no Latvijas vīriešiem ir ņergas. Ziedus uzdāvināt nejēdz meitenēm, suņi tādi! Šeit radioklausītājas sāk arvien vairāk iemīlēties Struncī, tāpēc Kolāte sarunu atkal pārtrauc ar kaut kādu dziesmu, lai nenotiktu nekas fatāls.

Šajā brīdī es saprotu, ka tomēr es neesmu Platons, bet Struncis gan ir Sokrāta impersonācija, tāpēc savu izklāstu negaidīti apraušu, lai jums būtu lielāks prieks, ja nolemsiet raidījuma ierakstu noklausīties paši. Kam es to iesaku? Visiem, un jūs dzirdēsiet atbildes uz jautājumiem arī par to, vai meitene mīl džeku tāpēc, ka viņam ir mocis, vai tāpēc, ka viņa viņu mīl, vai struncis čemodānā salocīts ir braucis uz Baku, vai cilvēks no iedomām var nomirt, vai dzīvnieki domā jēlības, vai tēviņi ir jāliek sarkanajā grāmatā un vai Galaheri ir dzīvnieki. Man tagad laiks atvadīties līdz nākamam mēnesim, jo tikko no karalienes saņēmu īsziņu ar sekojošu tekstu: OK, back to Palace. #ginoclock
 
 
( Post a new comment )
eberhardts[info]eberhardts on 4. Maijs 2011 - 13:28
es savā vienatnībā arī paklausījos to raidījumu. 2 lietas:
1) struncim kā jau daždien ir tik līdzīga balss brālim, ka es varēju iedomāties, ka tas ir mans dārgais restorāna kolēģis, struncis, strunča brālis, ar kuru mums vakaros patika iemest pa čarkai virtuvē.

2)ko viņi tur tā sapērās ar to bībeli? es, protams, ceru, ka tu nekļūsi par kristieti, bet citādi, kā norādīja mūsu izcilā profesore, bībele jālasa, jo tas ir svarīgs filosofisks teksts visas rietumu kultūras pamatā, kas taču katram skaidrs. nerunājot par augustīnu un to brandžu, vēl nesen palasījos 20.gs. b.rasela filosofijas pamatus, kur viņš apgalvo, ka bērklija murgiem (savulaik lasot bērkliju, tie man sķita vien kkāda radikālā kristieša samuhļīti centieni atgūt kkādu autoritāti tolaik brūkošajai kristietībai) bez sholastiskiem tamborējumiem piemīt arī dažas svarīgas idejas (par pasauli, kas pastav tikai mūsu uztverē nevis realitātē utml, bet gan jau tev albionā to džeku liek lasīt).
kad es savos 14 lasīju lielo grāmatu, palika garlaicīgi. no savas puses tagad iesaku kalna sprediķi, zālamana pamācības, protams, dziesmu dziesmu, tas nu ir gabaliņš bez kauliem. atklāsmes grāmatai tā arī līdz galam nenonācu, bet tur vajadzetu būt jautri ar visiem tiem piķa katliem un uguns bultām. vilnīte mums arī parasti norādīja uz vēstulēm korintiešiem laikam, bet par to man nav ne jausmas.

(Atbildēt) (Link)