Arī es skaidrā nevaru atšķirt Inesi Misāni no Agneses Zeltiņas, tāpēc vienmēr metu monētas un zaudēju derībās. Šoreiz dalīšos analītiskā atstāstā par to kā Inesei Misānei klājies intervijā žurnālam „Ieva”.  

Inese vienmēr visu nokavē un arī uz interviju viņa ierodas trīs reizes vēlāk. Pirmajā reizē Inese vienkārši nepaspēja atbraukt. Otrajā reizē Inese ar tanti dodas uz mammas kapiem, bet, pienākot pie brāļa kapa, tantei sareiba galva, viņa nokrita un pārsita to uz pieminekļa. Savukārt trešajā reizē Inesei kāds iztīrīja maku, un tā kā tas bija tukšs, viņa, braucot ar stopiem, nokavē pusotru stundu.

Intervijas sākumā Inese slavē savu draugu Maiklu Džonsonu un norāda, ka viņš ir mazliet jaunāks par viņu – piecpadsmit gadus, taču ļoti uzticīgs un labs. Inese neslēpj, ka viņa ir cilvēks, kurš ļoti augstu vērtē ārējo izskatu, un Maikls ir tāds, turklāt labi smaržo, un viņa ģimenei pieder vecā nauda – mantojums. Inese lepojas, ka draugs stāsta viņai par īpašībām, kuras viņai nav. Tas viņai liek justies labākai, un tagad viņa gandrīz nemaz vairs nelieto alkoholu. Izdzer labi ja divas vīna glāzes nedēļā.

Runājot par nepatīkamām lietām, Inese atzīst, ka viņu satrauc tas, ka cilvēki Latvijā viņu uztver par muļķi, viņa ir pārliecināta, ka tāda nemaz nevar būt un kā argumentu min faktu, ka aizbraukusi prom no Latvijas vēl padomju laikā un nezinādama angļu valodu izsitusies. Kā viņai tas izdevies, Inese gan nepaskaidro, taču tiek doti mājieni, ka, ja reiz esi laipna un vienmēr smaidi, cilvēki sāk domāt, ka tevi var apcelt.

Turpmākajā intervijā Inese dalās traģiskā atskatā par to kā miruši viņas ģimenes locekļi. Piecpadsmit gadus atpakaļ miris tēvs, nedaudz vēlāk brālis iekļuvis avārijā un fiksējis, ka muzicējot aizmirst, kas jāspēlē tālāk. Jūtoties nelaimīgs viņš izdara pašnāvību, bet māte divās dienās pilnībā nosirmo un salūzt.

Tieši mātes nāve sāpinājusi visvairāk. Inesei nosirmojuši desmit mati, un viņa raudājusi tā, ka divās stundās izraudājusi pilnīgi visas asaras no acīm. Pēc tam veselu gadu viņā vairs nevarēja paraudāt. Visi Ineses tuvinieki tagad ir miruši un iespējams tieši tāpēc viņa baidās dzemdēt bērnu, arī draugs Maikls ir noraizējies par to, ka pastāv iespēja dzemdību laikā nomirt.

Runājot par vīriešiem, Inese ir pārliecināta, ka patīk viņiem dēļ savas maigās enerģijas un arī dēļ tā, ka speciāli tos neizaicina un nevilina. Protams, Inesei ir svarīgi, lai vīrietis būtu interesants, un pēc viņas domām tieši interesantie vīrieši ir sabiedrībā zināmi cilvēki. Vēl Inese uzskata, ka vīrietis, kuram ģimenē ir vecā nauda, ir daudz labāk audzināts par to vīrieti, kuram ir jaunā. Svarīgi arī, lai viņš ciena vecākus un labi izturas pret dzīvniekiem.    

Visu intervijas laiku  blakus stāv liela un oranža soma, kurā viss ir. Tur ir gan melnas ballīšu kleitas, gan briljanti. Šīs dārglietas Inese necieš nēsāt visu dienu, tomēr brīžos, kad labi jāizskatās, viņa tās izņem no somas un uzliek. Intervijas nobeigumā viņa atzīst, ka baidās no slimībām un vientulīgas nāves, taču no krunkām viņai nav bail, jo tās viņai vienkārši nav.

Šoreiz ar texxxta tematu svaidījos kā seksīgs voljebalists ar bumbu – no sākuma ķēros pie intervijas ar Inesi Misāni, kuru beigās manā vietā aprakstījis SK, tad gribēju analizēt latviešu kultūras turētājvali „Karaliskais anekdošu turnīrs”, tad vairākkārt texxxti tika aicināti izteikt savas domas par „Gandrīz ideālajām vakariņām”, bet šis gods tiks piešķirts autoram RJ. Beigās pēc publikas (Alekša Zoldnera) pieprasījuma tomēr pievērsīšos vecā oligarha Andra Šķēles uzrunai zagļu bandas piecpadsmitajā kongresā. Piebildīšu, ka piecpadsmit gados sāku dzert, un, cik man zināms, arī Tautas Partija (turpmāk texxxtā – RIP) esot normāli piešvilpusies pēckongresa tusofkā. Un, ja kas, man šobrīd kājās šorti partijas krāsā. Kas kājās Šķēlem? To zināt nevaram, jo video (http://www.tp.lv/viedoklis/runas/4270-andra-les-15kongresa-runa) vērotājam redzams vien spēcīga vīrieša torss.

Šķēles uzruna sākas ar plaukšķināšanu, fotoaparātu zibspuldzēm un informāciju par to, kur šobrīd visi klātesošie atrodas. Tas ir ļoti labi, jo parasti tie kongresi notiek kaut kādās vājprātīgās brīvdienās, kad dažs labs vēl īsti nevar saprast, vai vēl ir pie bāra letes, vai jau runātāja tribīnē. Pie viena vēlos arī brīdināt, ka šis nebūs nekāds ņirdzamgabals, jo, ja rēkšu par kaut ko tik svētu kā RIP bojāeju, mana māsa - pārliecināta šķēliste - mani noaglinās.
Uzzinām, ka visgodīgāk ir būt partijā, un Šķēles kungs atskatās uz labajiem laikiem, kad „nebijām saistīti ar asinsradniecības saitēm, ne ar zvērestiem baznīcā”. To viņš pasaka skumji, kas liek domāt, ka viņš sapratis, ka ar to Kikī reāli ielidojis. Šķēle vaicā, kas tad ir tā saistviela, kas mūs visus satur kopā. Kas ir tā saistviela? Valmieras piens, protams!

Prieks, ka RIP nav kaut kādi sava maucēji, kas neklausās citos, ko Šķēle uzskatāmi pierāda, demonstrējot, ka šo to iemācījies no Ivara Godmaņa (Queen bundzinieks – red. piez.) un sāk uzskaitīt trīs lietas. Pirmā, otrā, trešā, nezinu, kura īsti, bet viena mani šokē – izrādās, daudziem RIP biedriem partija ir otrā ģimene. Kaut arī šī bija RIP miršanas tusofka un ko tad tur vairs, uzskatu, ka atklāti tomēr nevajag sacīt, ka lielajiem ģimenes vērtību un seksīgo daudzbērnu aizstāvjiem ir vairākas ģimenes. Un tas nekas, ka reiz Vadims Felzenbahers Ugunsgrēkā Ļoņam teicis: „Kas tad tos bērnus taisīs, ja ne mēs? Vienalga, vai savai sievai, vai kādai citai!”

Runas astotajā minūtē izrādās, ka viss iepriekš teiktais ir bijis bulšits, jo Andris Šķēle īstenībā grib runāt par kaut kādiem zīmogiem. Sākotnēji šķiet, ka šitais man vispār neģeld, jo vienīgie zīmogi, kas man ir bijuši, ir tie, kas rodas, kad uz dzēsenēm spoguļrakstā ar pildspalvu saraksta muļķīgos vārdus (bērnībā ģimenē izlēmām, ka tie, ko citi sauc par lamuvārdiem, ir jādēvē par muļķīgajiem vārdiem). RIP ir nokļuvuši tādā situācijā, ka, škiet, ka ar viņu mutēm runā kāds apokalpitisks nezvērs, pajāt, par kādu tēmu viņi runā. Un tas man liekas forši, jo tad sanāk, ka apokaliptiskas nezvērs ir ļoti erudīts cilvēks, ja jebkuru tematu var piesiet viņam. Sāku pat domāt, ka apokaliptiskais nezvērs varētu būt es. Tālāk var saprast, ka RIP tiek apbižoti un viņus visu laika sūta dirirst, nenotiek diskusijas, bet tas, ko citviet dēvē par naida runu. Tā nu gan ir tāla vieta, jo es pirmoreiz dzirdu tādu nosaukumu.

Tālāk izrādās, ka Šķēle plaģiatē manu draugu Kārli Dagili, kurš īsi pēc tam, kad Zatlers runāja televizorā, ietvītoja, ka politika ir kā šahs. Un kas tad te? Dagiļa tvīts bez atsauces, bez RT, bez nekā! Hmm, vai Andra Šķēles īstā vieta nav Eirovīzijā? Viņš pats uz to sniedz atbildi - labēji konservatīva politika nav izdevīga popkultūras politikai. Tātad visi vārti vaļā – RIP beigts, Eirovīzija var sākties! Nekādu interešu sadursmju!

Ne reizi vien Šķēle runas laikā piemin Rietumus kā ideālu. Kā nu ne – izrādās, Latvijā ir ne viens vien cilvēks, kurš ēdot „no rietumnieku galdu atbirām”. Un es Jums pasaceišu – lai normāls, veselīgs cilvēks būtu paēdis no galda atbirām (pieļauju, ka šoreiz ar to domātas ēdienu atliekas, nevis skaidas) , tam jābūt tiešām bagātīgi klātam. No otras puses – es tiešām nevēlētos līdzināties kultūrai, kuras pārstāvji uzskata, ka savus viesus ir pieklājīgi uzcienāt ar pārpalikumiem. Bet ok, ja jau ir tik slikti kā RIP virsaitis vēlāk norāda („šobrīd ir tukši galdi salauzti krēsli”), tad varbūt arī ieknābāt drupačas nav nemaz tik slikti (btw – kā ar dzērieniem?). Vēlāk runā tiek minēts, ka galdā tiks celta arī etiķa un žults šalts.

Tviterī, šķiet, Nellija Ločmele, kas oligarhu bērēs sadalīju sabiedrību daļās „mēs augšā” un „jūs lejā”, bija sašutusi par to, ka Šķēle atļāvies salīdzināt RIP biedra karti ar dzelteno Dāvida zvaigzni, kas viņlaik bija žīdu (tātad – slikto) atpazīšanas zīme. Man nav RIP biedra kartes, tāpēc nevaru spriest par šo līdzību, bet mājās mētājas visādas RIP un PLL šmotkas, kuras tik tiešām izraisa naidu apkārtējos cilvēkos. Reiz, piemēram, ar AK un citiem pediņiem devāmies sēņot, un es, mātes instinktu vadīta, paņēmu līdzi vairākas lietusjakas. Kad tiešām sāka līņāt, AK nopriecājās par šādu veiksmi un manā lauku mežā uzvilka PLL lietusjaku, lai nesalītu, nesaslimtu un nenormirtu. Vēlāk no bildes no šī jautrā pasākuma salikām portālā draugiem.lv, kur AK izpelnījās vairākus naidīgus komentārus savas jakas dēļ. WTF? Neesat slimi? TĀ IR JAKA! APĢĒRBA GABALS!

Runas divdesmitajā minūtē Šķēle jau visiem sāk patikt, jo uzskaita RIP pieļautās kļūdas, kā arī atzīst, ka līdzīgi bijis Čevera „Saimniekam”, bet neko – tagad viņš it kā esot avpizģennais biznesmenis ādas mētelī, un, kā izrādījies, nemaz nav izveidojis savu nēģēru apdiršanas partiju. Divdesmit otrajā minūtē Šķēle sadirš, ka runas sākumā uzdevis jautājumu, kādēļ visi šeit sapulcējušies. Te nu gan viņš fleitē, jo jautājums, ko viņš uzdeva, bija par to, kāda saistviela viņus tur kopā.

Vēlāk tiek atklāts intīms stāstiņš par to, ka īstenībā džekiem bija trīs izvēles – piedalīties nākamajās vēlēšanās, nepiedalīties vēlēšanas, bet turpināt partijas darbību un likvidēt partiju. Metot kapeiku, izlēmuši, ka jālikvidē, un Andris Šķēle aicina RIP biedrus pievienoties šim lēmumam. Tas man liek aizdomāties, kāds abloms būtu, ja viņš šitā ar pompu paziņotu, ka ir time to finish, bet kongress nobalsotu par to, ka nav gan.

Īsi sakot, jābeidz tāpēc, ka RIP vārds ir kļuvis tik slikts, ka to, pirmkārt, vairs nerakstīs uz kapakmeņiem, otrkārt, viss, ko viņi – labēji konservatīvais spēks – grib piedāvāt, tiek noliegts. Līdz ar to labēji konservatīvajām idejām (labāk bagāts nekā gejs) nav iespēju tikt realizētām. Tāpēc jānes tas upuris, un jālikvidē pašiem sevi, lai atbrīvotu ceļu citiem gaišajiem spēkiem.

Trīsdemsit pirmajā minūtē kādam iezvanās telefons. FAIL.

Lemberga avīze zināja stāstīt, ka Šķēle runājis ar asarām acīs, un tas bija iemesls, kēpēc gribēju redzēt runu līdz beigām, taču kamera atradās pietiekoši tālu, lai asaras redzēt nevarētu, vien varētu sadzirdēt, ka RIP galvenā čaļa balss sāk trīcēt. Bļaģ, tā nu gan ir pretīga sajūta, ka jārunā ļaužu priekšā, bet sāk vilkt uz piņņu.

Beigās partija tiek likvidēta ar daudzām balsīm par. Runa 3 reizes tika pārtraukta ar plaudēšanu.
„Nu dieviem ziedots, viss ir izlīdzināts.” (Krīvs no Aspazijas „Vaidelotes” īsi pēc tam, kad Mirdza, kas bija iemīlējusies Laimonā, kura izredzētā bija Asja, izdara pašnāvību, iecērtot lielo dūci sev krūtīs)
„Andris Šķēle – gara mēle.” (Tautas paruna)