Jau vairākkārt ar kolēģi Aneti Konsti esam pārrunājušas nepieciešamību texxxtos aprakstīt TV3 un žurnāla „Ieva” kopīgi veidoto projektu „Ievas pārvērtības”, kur Alpu govju slaucējas tiek pārveidotas par Zalcburgas smalkāko aprindu eskortsučāriem.

Šoreiz Ievas pārvērtības ar kameru bez brīdinājuma piezvana pie kādas sievietes durvīm un saka, lai laiž iekšā, nemaz nepaskaidrojot, kas viņi vispār tādi ir. Tai sievietei vārds gan labais – Solveiga! Turklāt viņai ir meitiņa Marta, un atminos, ka „Ugunsgrēka” zāļu tantiņa, spridzinātāja Solveiga Martu arī uzskatīja par savu dočurku. Protams, pārvērtības skatos ar uztraukumu par to, ka tūliņ kaut kas varētu sprāgt.

Kaut arī Solveiga runājot never vaļā muti, viņa ir pasniedzēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē, bet dienā, kad viņu medī „Ievas pārvērtības”, ir ātrāk aizgājusi no darba, lai tusētu savā šaurajā dzīvoklītī, sapņotu par karjeras izaugsmi un vienu pēc otras mugurā vilktu kleitas, pat nenojaušot, ka drīz kaut kādas televīzijas raganas tās ielidinās musorā.
Tad seko asarains stāstiņš par Solveigas dzīvi. Dzimusi ar lopiņiem meža malā, tāpat kā Jēzus. Tiek rādītas bildes no dziesmusvētkiem, orientēšanās pulciņa un klases tusofkām, kur pilns ar Nika Kārtera frizūrām

Tā pienāk „Ievas pārvērtību” tipiski satraucošākais brīdis, kad modes dizaineres Indra un Indra kā parasti paziņo, ka viss, kas vilkts līdz šim, ir samērā liela huiņa. Solveigai jāuzvelk trīs komplekti. Pirmais ir komplekts, ar ko apmeklēt konventa sēdi, kas ir tusofka, kurā es neesmu bijusi, jo nemaz nezinu, kas tas ir. Otrais ir smart casual ar samērā stilīgiem svārkiem ar kaut kādu volānu un vēl dažiem vijeboniem, kas tiek kombinēts ar žaketi, „kas nepretendē uz vakara pozīcijām”. Kur to dizaineres iesaka vilkt? Ejot uz musoru!
Solveiga atzīst, ka vislabāk viņai patīkot sarafāni un vestes, bet, tā kā viņai patīk lauzt sevi, sievietei no katras šīs apģērbu sugas ir tikai pa vienam eksemplāram, bet viņa gribētu džinsa vesti. DŽINSA VESTI? WTF! Kas būs nākamais – prozit končas, konduktors un grupa „hameleoni”?!
Trešais komplekts simbolizējot to, kas notiek jaunās pasniedzējas galvā:
puķaina blūze, svītrainas bikses, rūtaina veste.


Vienā mirklī sarkanais musors ir tik pilns, ka, ja vēl kaut ko uzliktu, vadzis plīstu, damakla zobens kristu, kauss būtu pilns, Dons Kihots pakāstu vējdzirnavām, iešņauktu kokaīnu un vaicātu: „arī Tu, Brut?” Šeit nav runa par gardo šampanieti, bet gan par tirliņu, kurš appisa Cēzaru. Nobijušās no iespējamajām musora pārpildīšanas sekām, modes dizaineres ierosināja lasīties no mājām un goņīt uz lielveikalu „Alfa”, kas nav sekojis savam vārdabrālim specvienībai „Alfa” un nosaukumu mainīt negrasās.

No sākuma Solveiga pa veikalu šiverē viena pati - ieiet šmotku bodē un paņem kaut kādu pretīgu sudraba kostīmu,kas rada līdzību ar vēl kādu „Ugunsgrēka” varoni – viltīgo juristu Aleksi, kurš beigās ielidoja ar mašīnu kokā un tāpēc savās pēdējās sērijās bija tērpies marlē, nevis švītīgā sudraba uzvalciņā. Paņem arī nesmuku sudraba sarafānu un iet meklēt krellīti. Te jāpiekrīt modes dizainerēm: „Ne visu var izglābt lakatiņš vai krellīte”. Kaut arī beigās viss ir normālā krāsā – sarkanā -, nevajag ņirgt un teikt, ka tas ir kruti un dāmīgi. Tad Solveiga atceras, ka jāpamēģina arī kaut kas viņas sievišķīgajai pusei, ne tikai konventa sēdei. Tātad skaidrs, ka konventa sēde ir kaut kas nesievišķīgs. Domāju, ka konveta sēde varētu būt tāds kā geocachings, tāda kā copēšana.

Te nu esam klāt pie klasiski trakulīgākās pārvērtību daļas - frizētava „Priom”. Pirms sāk strādāt, tiek rādīts frizieres klipiņš, kur viņa smaida, eleganti laistās ar šampūniem un mazgā apdročītus spoguļus. Friziere Jolanta nogriež Solveigas mīļos pufīgos matus, kurus es jau biju paspējusi iemīlēt, un tā vietā sastāda kaut kādu pērļu blondas, tievas, taisnas šņagas. Vienmēr esmu brīnījusies, kā tas var būt, ka visi „Ievu pārvērtību” upuri, ieraugot sevi spogulī, ir nenormāli pārsteigti, jo esmu ievērojusi, ka attiecīgajā frizētavā spoguļi ir visās pusēs, tāpēc neskatīties spogulī ir neiespējami. Solveigai jaunā frizūra patīk...ne pārāk patīk, jo viņa saka, ka, nevis zajebis, bet gan „glauni” un „savādi”, „kaut kas cits”, un viņas sejas izteiksmē rakstīts svarīgais kods WTF, kas nozīmē, ka viņa visticamāk iebēra kādu indīti frizieres tējiņā un friziere nākamajā dienā darbā nav bijusi.

Sejas krāsotāja, stāsta ka viss, kas ir gaišs un spīdīgs, padara lielāku, apjomīgāku un izvelk uz āru. Tātad tāpēc ir radītas spīdīgas kristāla šmigas glāzes! Sapratu, ka vecenēm ar brillēm ir nenormāli jākrāsojas, jo viņu acis praktiski nav redzamas. Pilnībā piekrītu, bet tas vairāk attiecas uz smaga pāļa gadījumiem.

Nu klāt emocionālākā raidījuma daļa – jaunajā prikidā jāatradās ģimenei un draugiem. Vēl pirms satikšanās ar tuviniekiem jāuzvelk kaut kas prikoļns, jo ar žaketīti „kas nepretendē uz vakara pozīcijām” jau uz balli neiesi, sevišķi, ja vīrs, kā vēlāk izrādīsies, gaida ierodamies ziedru grupas Roxette solisti.
Atbilstošu tērpu nav viegli atrast, bet modes dizaineres ir pastrādujšas.
Ieraugot sevi spogulī pirmajā jaunajā prikidā, Solveiga nospriež, ka tā nemaz nav viņa. Bet raidījuma vilcējspēks – Indra un Indra – par pazudušo Solveigu neliekas ne zinis un šovu turpina ar šo nesolveigu, kas, izrādās, esot kāda gudrā blondīne. Otrais kostīms, ko gudrā blondīne piemēra, ir tiešām pretīgs, man pavelk uz korķi – kaut kāda murskuļu blūze un melnas modernās bikses ar zemo šekumu, kam ap vidukli apvīta ķēžu josta. Bloaaah!! Un kurpes liek man tomēr pārdomāt ideju šo dienu pavadīt skaidrā. Kad salīdzina to ar viņas pirmo žaketīti „kas nepretendē uz vakara pozīcijām”, škiet, ka viņai šajā laikošanā ir prikolīgas paģiras un tūliņ gudrā blondīne pie galvas piestiķēs arī pulksteni ar plūmēm un briljantiem, kādu viņreiz gandrīz iegādajos Katovices tirgū nākamajā dienā pēc mielošanās ar manas mīļākās valsts simbolu šņabi „Žubrowka”.

Caur ērkšķiem uz rozēm tomēr tiek atrasta piemērota kleita vakara dzeršanai - zaļa ar žuburiem, ar sarkanām zeķenēm. Ģimene un draugi nemaz nepamanīja, ka atnācis cits cilvēks. Tiesa, viņas jaunākā māsa to nosauc par piedauzīgu (pati tajā mirklī ir ģērbusies zeltā kā tāds faraons). Tāpat māsas kritizē pārlieku lielo grima ietekmi, gudrās blondīnes vecumu un atzīst, ka šitādā izskatā varot iet ar māsām uz klubiņu, nekur citur. Uz sagaidīšanu atnākušas arī pārvērstās sievietes studentes, kuras, protams, saka, ka viss ir zajebis, un pie tā šoreiz es arī vēlētos palikt, jo kleita tiešām bija laba, un gan jau tajā Islandes hotelī viņiem iedod kādu šmigu par brīvu, tātad par kaut ko sūdzēties būtu grēks.

Solveigai, kas vismaz piedalījās raidījuma sākumā, pavisam drīz būšot trīsdesmit gadu jubileja. No sirds novēlu kārtīgi iztresīties, jo trīsdesmit gadu ir burvīgs vecums. Ne velti ir tas teiciens: „Kam trīsdesmit, tam čils.”

Manu otro textu līdz šim apvijis tik daudz mahināciju, cik Kombuļu Inesi garīgo slimību: es mēļoju, ka tas būšot par Džastina Bībera filmu ar aforistisko nosaukumu „Nekad nesaki nekad 3D”, jo tā iekarojusi IMDb (ko es cienu) topa 1. vietu un tādējādi kļuvusi par labāko filmu pasaulē, tomēr tas būtu par marginālu man skatīties nelicencētu skrīneri, taču skolas mediatēkā, kad vaicāju pēc šī darba, par mani sāka ķiķināt un nupat pēc skolas mani sāk arī iekaustīt, tā ka šitas neizdosies, sorz.
Tā kā es esmu dabaszinātnieks ar plašu sirdi un šajā brīžam asinsaukstajā kolektīvā trūkst siltu emociju, EK man piespēlēja lielāko notikumu pagastā: karaliskās kāzas. Teikšu godīgi, būtu no šīs fantasmagorijas izvairījies, jo es vēl knapi spēju atgūties no pieskaršanās Rebekai Blekai pagāšnakt sapnī, tomēr man no EK ir hroniski bail. Rezultātā tagad, kad kāzas galā, esmu izraudājis acis tik sarkanas, ka izskatos kā Edvards, kurš tikko apēdis Bellu: it kā apmierināts, bet tajā pašā laikā salauzts un skumīgs par visu šmuci.
Sākšu ar to, ka, par spīti manai karaliskajai mūzikas gaumei, es absolūti nekā nejēdzu par karalisko ģimeni. Es zinu, ka ir tāda smieklīga tantīte, kuras mātei par godu ir nosaukta mūsu skolas biblene, un ka viņu nez kāpēc sauc sugasvārdā par karalieni ar lielo Q, lai gan valodniekiem par šito vajadzētu pakliegt. Tad vēl es zinu, ka bija tāda princese (ar mazo p) Daijena, kuru tautā nez kāpēc ļoti mīlēja un kuru mūsu ģeogrāfijas profesors uzlika pagāšnedēļ uz slaida kā „1 no 10 vismīlētākajiem britiem evā”. Tad vēl es zinu to rižo un to, kurš precas, un to, ka viņi visi dzīvo Bigbenā (to man pateica EK, lai es izklausos gudrāks).
Pašas kāzas es gandrīz nogulēju. Piecelties plkst. 9 tomēr bija pārāk challenging, tādēļ tā vietā es piecēlos plkst. 10.30, un brīdī, kad beidzot uzštellēju BBC tiešraidi no kkādas baznīcas, pirmais, ko izdzirdēju, bija: „It’s 10.53, and Kate is now waving” aka „Ir 10.53, un Keita tagad māj.” Nepārprotami, uzsvars šajā ir uz to, ka ir 10.53, tomēr esmu palaidis garām tā visa bekgraundu. Kaut kur pa vidu visai Keitas māšanai es redzēju arī Tantīti, kura izskatījās gauži mīlīgi – nezinu, vai viņa gribēja būt cālītis vai saulīte, vai olu pudiņš (http://30.media.tumblr.com/tumblr_lkesr6F67i1qdqty0o1_500.jpg). Pati Keita bija uzvilkusi kaut kādu baltu mežģīņotu aizkaru, piešuvusi galā palagu, kurš vienai nabaga sievietītei bija jānes, jo tas vilkās pa zemi un Keita bija atkal pārrēķinājusies, cik īsa patiesībā ir. Ja ap šo palagu apkārt saliktu beņķus, uz Keitas pusdienas varētu ieturēt visa karaliskā ģimene. Lai gan tas viss izstījās gauži neveikli, publika sajūsmā stenēja. Tad Kaķa, skanot mazām zēnu balstiņām, devās iekšā baznīcā un turpināja māt. Fonā skanošais apokaliptiskais korālis, pēc mana rumāņu dzīvokļabiedra mūziķa domām, esot Aberdīnas (!!!) komponista „Apokaliptiskais korālis stīgu orķestrim ar fūgu”, man savukārt tas izklausījās vnk pēc Viens pats mājās saundtreka.
BBC, kamēr Keita nevarēja vien beigt māt, sāka rādīt viesus. Visiem viesiem (es viņus neatpazinu) BBC veltīja aptuveni 2 sekundes, Tantītei – 5 sekundes, savukārt Eltonam Džonam – 6 sekundes. Tā kā tas viss vēlāk pārcēlās uz Bekhemgenas pili, kaut kad rādīja arī pašus Bekhemus. Tad laikam Keita beidzot stājās māt, un kāzas puslīdz sākās. Mani pieraksti ir diezgan haotiski, tādēļ es šim aprakstam pieiešu tikpat radoši, cik radoši Keita piegāja altārim. Proti, laikam jau tādēļ, ka kāds aizkadrā bija aizrādījis, ka tik daudz māt nu gan nevajag, laulene ieslīga otrā grāvī un gāja, ieurbusies sarkanajā paklājā. Par laimi, viņai blakus gāja tēvs, kurš zināja, kad abi ir nonākuši galā – pie prinča Viljama spārniem.
Es mēģināju novērot abu potenciālo laulāto kognitīvi biheiviorālos procesus, bet te noteikti daudzi man iebildīs, jo jau ir paspējuši heroizēt Kaķas un Viljama būtību un šķīstību. Proti, kamēr Viljams izskatījās pilnīgā čilā kā pēc maza nevainīga xanax kursa, Keita bija manāmi bremzēta. Alkohols? Zāle? Abi? Varbūt viņa vienkārši domā, ka karaliskajai ģimenei piedienas lēni mirkšķināt un kustēties slow motion? Nezinu, kas bija ar to meitēnu, bet viņa mirkšķināja daudz par daudz un daudz par lēnu.
Šīs neparastās mirkšķināšanas laikā baznīctēvi mainījās kā šotu seti piektdienas vakarā, un es pārāk daudz nespēju iedziļināties viņu pātaros – bija agrs rīts un tikai pirmā kafija. Patiesībā tas ir glužs jaunums rakstīt textu no rīta un ar gaišu galvu. Anyway, visiem baznīctēviem, kuri nu nespēja vien izrunāties, pa vidu dziedāja Apvienotās Karalistes Apvienotais multirasu koris. Tā kā šis multirasu koris dziedāja vairākkārt un visas reizes likās, ka vienu un to pašu skumjo latīņu liturģiju, karaliene tika pieķerta lasām žurnālu – kamera gan fixi pārmetās uz Eltonu Džonu, jo, nenoliegsim, ir gluži mulsi pieķert karalieni lasām žurnālu tādā brīdī. Tomēr lauleņi jau nebija labāki – vienā brīdī viņiem dabesīja stāvēt pie altāra un viņi aizgāja malā apsēsties, kur, lai arī turējās viens pie otra un nežāvājās, izskatījas tikpat garlaikoti kā es, sēžot rindā Swedbankā.
Pēc tam viņi tika salaulāti, un man ir kauns atzīt, ka es to palaidu garām, tādēļ es to neatzīšu. Es gan centos savu nepiedodamo kļūdu labot un noskatījos atkārtojumu. Atkārtojums bija saviļņojošs.
Pēc visām formālajām ķecerībām nāca lielais māšanas maratons 2, un es jau iztālēm redzēju Keitu, berzējam rokas nepacietībā pamāt. Un kā nu ne, visu ceļu no Vestminsteras uz Bekhemgenas pili varēja māt uz nebēdu. Liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās, ka Viljams māj 2x ātrāk un 2x ilgāk nekā Kaķa, un tas pierāda tikai vienu: viņam ir stāžs. Pūlis bija milzīgs un frustrēts, un es pavisam droši spēju sevi un Elīnu iedomāties intensīvi kliedzam, kad garām brauc jaunlauleņi un māj.
Tad kaut kas pateica: „Let’s take some pics” un visas svarīgās figūras pazuda Tantītes guļamistabā. Tikmēr pils pagalmā (man tur ir bildes!!!!!) tauta sāka pulcēties uz laikam jau karu vai badu, bet es pulcējos uz vēl vienu kafiju. Beigās izrādījās, ka tauta pulcējas, lai sagaidītu, kad jaunais pāris parādīsies balkonā un pirmo reizi oficiāli nosūksies. Tas lika sarosīties arī man, jo esmu ieguvis tādu īpatnību sarosīties tad, kad citi sarosās. Tomēr visa šī gaidīšana un parādīšanās bija priekš kaķiem. Nē, nu tipa priekš publikas, priekš kaķiem ir vnk tāds izteiciens. Jebkurā gadījumā viņu fiziskā saskarsme bija baisāka nekā komunistiskajā literatūrā – secinu, ka Keita ir frigida. Un tas, ka blakus bija Tantīte, nav nekāds attisnojums, tā dāmīte ne to vien ir redzējusi.
Pēc tam BBC intervēja „vienkāršos ļaudis”, kuriem par visu notikušo bija sakāmi 4 dažādi vārdi: „lovely”, „amazing”, „marvellous” un „nice”. Vēl pēc tam man uzkārās internets.
Rūgts!