Lai būtu godīgi pret lasītāju, atzīšos, ka šis un turpmākie texxxti pāris mēnešu garumā no manas puses taps skaidrā, taču tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc kļūšu par aristokratičeskij inteļiģent, kurš uzskata, ka hennessy is for pussies. Es joprojām mīlu alkoholu un, lūdzu, dzeriet, kamēr vien drīkst.

Šī mēneša analīze tiks veltīts televīzijas programmas „Mājokļa jautājums” 23. marta raidījumam. Zināma rezonanse jau bija jūtama interneta koplietošanas telpās. Lielākoties tas bija klajš sašutums par to, kā tie petuhi uzdrīkstējušies Ziedoņa kabinetā ielikt plastikāta logus, tāpēc projekta „Texxxti” ietvaros centīšos reflektēt nedaudz pilnīgāku atskatu uz raidījumu, lai nezinātājam arī bez attiecīgās pārraides noskatīšanās būtu iespēja izvērst savu viedokli ārpus plastikāta logu rāmjiem.

Raidījums sākas ārkārtīgi prozaiskā manierē, kur stabulītei fonā skanot, tiek vilktas paralēles starp latviešu tautā dziļi cienītā un mīlētā dzejnieka, publicista, īsprozas autora, tulkotāja, scenārista un politiķa Imanta Ziedoņa rakstu darbiem un viņa interjera aizkustinoši pieticīgajiem priekšmetiem. Šis paņēmiens nebūt nav peļams, jo diez vai es un mani laikabiedri spētu tā paši saviem spēkiem uzreiz aizkaros saredzēt „Krāsainās pasakas” vai to, kā mālu podu omulīgie sāni, korelē ar dzejas krājumu „Kā svece deg.” Netiek aizmirsts arī brīdinājums par raidījuma laikā izvietotajiem produktiem, kas savukārt nedaudz rada kinofilmas „Trūmena šovs” atmosfēru, tāpēc turpmāk texxxtā nosaukumu „Mājokļa jautājums” aizvietošu ar vārdiem „Ziedoņa šovs”, kurā galvenajā lomā būs aktrise Ausma Kantāne-Ziedone (un arī politiķe un pasniedzēja, jo latvieši ir tieši tik daudzpusīga tauta, lai nespētu aprobežoties ar vienu nišu – varu derēt, ka Kārlis Markss pie pirmās iespējas no Šlesera nopirktu šo multimāksliniecisko pilsonību, ja vēl atrastos starp dzīvajiem).

„Ziedoņa šova” naratora Vitas Baļčunaites atņirgto zobiņu dēļ rodas aizdomas, ka šeit top ievietota Colgate produkcija, taču es maldos, un viss, kas šeit tiek ievietots, ir īss, vēsturisks apskats par mākslienieku pāra dzīvokli liegi patētiskā intonācijā – tas atrodas Zaļajā iela, tā iemītnieki šeit dzīvo jau kopš astoņdesmitajiem. Laika zobs ir skāris ne tikai dzīvokļa sienas, bet arī pašus māksliniekus, un Ziedonis saka, ka viņam ir auksti. Lai arī te visi metas plosīt Kantāni, kura vēlas kultūrvēsturi upurēt savu kaprīžu dēļ, man tomēr šķiet, ka vēlme pēc savas istabas, īpaši, ja tādas nekad pa īstam nav bijis, nav gluži no tām egoistiskākajām. Šajā brīdī es arī mazliet sāku dusmoties uz visiem tiem kultūras rabīniem, jo, lai arī Ziedonis noveco, es nesaprotu, kāda velna pēc viņš ir jāaprok pirms laika zem sentimenta izdekorētas pieticības. Viņi taču vēl ir dzīvi cilvēki, kas grib un var dzīvot paši savās mājās, nevis muzeja trīsdimensionālā maketā. Man šķiet, ka vecus cilvēkus gluži tāpat kā mājdzīvniekus gados ir kara nozieguma svarā pārvietot uz jaunām mājām, taču, ja vecajās mājās salst, es neredzu nekā pārāk slikta tajās ievietot siltinošos logus. Esat kādreiz padomājuši, ka, iztēlējoties labsajūtu, atmosfēra ir vienaldzīga pēc temperatūras? Neviens taču neasociē laimi ar salu vai pārlieku karstumu. Varbūt arī dizainu var apvienot ar nepieciešamībām, taču, manuprāt, funkcionālisms šajā konkrētajā gadījumā vintage dizainam ieliek vienos vārtos.

Es pārāk neizplūdīšu tehniskajās detaļās. Vārdusakot, dizainere Zane Skalberga turpina ar vārsmotu apceri par to, kā iebūvējam skapim neļaus sabojāt auru, un tālāk tiek rādīti visi tie „kvartjirnij vapros” best of’i, kuros zēni kombinezonos kaut ko stibī un urbj. Tam seko bezcerīgi gara reklāmas pauze, kuras laikā tomēr arī ir patīkams pārsteigums – lai nu ko, bet veikala 220 džeku laika zobs nemaz nav skāris, un viņš par veļasmašīnām runā tikpat aizrautīgi, cik pirms desmit gadiem.

Pēc reklāmas pauzes vēl kādu mirkli zēni kombinezonos ņipri torčī ar elektrības kabeļiem un slaveno plastikāta logu. Drīz vien seko sentimentāls atskats uz mākslinieku mīļākajām lietiņām. Ausmai ir lāču fetišs, tāpēc arī „Ziedoņa šova” dizainere pati uzšuj vienu lācīti, kas papildinās svaigi izremontēto istabu. Visam vēl pa vidu tiek haotiski citētas „Krāsainās pasakas”, kam fonā Ziedoņa kabinets raiti pārtop par Ausmas buduāru. Kā ķirsis uz putukrējuma, kā pārsteigums, kas izlec no tortes, sevi piesaka „Merlin” šefpavārs Aleksandrs Kardašs, turpmāk texxxtā - Saška. Saška gatavo Nīcas salātus un buļļa vaigus otrajā. Saška ir sorosīds, jo lepojas, ka gatavo latviešu bullīšus, kas baroti ar graudiem un „dabīgo zālīti”. Lietoju pēdiņas, jo tas ir tiešs citāts un neesmu droša, ka pilnībā saprotu, ko Saška ar to domā. Nobeigumā Saška neslēpj, ka desertā pasniegs burkānu kūku ar aveņu ievārījumu, kas tajā viņa brūzī skaitoties firmas ēdiens. Mielasts tiek rīkots par godu mākslinieku 45. kāzu gadadienai. Uz smalkā galda tiek servēts arī sarkanvīns, no kura neatsakas arī Ausma un Imants. Pie galda atkal uzvirmo sentiments, kurā pāris (tiesa gan, vairāk Ausma) dalās par kopīgi piedzīvoto. Lai arī interneta testā noskaidroju, ka man ir gandrīz autisms, es tomēr gribu domāt, ka starp rindiņām Ausmas balsī varēju just smagumu, kas jānes liela kunga sievai.

Pēkšņi parādās arī Kaupers, Goran Goras sieva un vēl kaut kādas dāmiņas, kas ierodas, nevis kā pieklājīgi cilvēki piezvanot pie ārdurvīm, bet gan vienkārši metoties iekšā, skaļi aurēdami un dziedādami. „Kaupers jau tiem latviešiem patīk” – tā savulaik teica modernais komjaunietis Aleksis Zoldners. Kaupers sasveicinas ar Imantu un it kā tā starp citu pastāsta par kaut kādu disku, ko varēs grāmatnīcās nopirkt šī gada pirmajā maijā.

Atkal reklāmas pauze. Reklāmas pauzes – es nepārspīlēju! - aizņem kādus 30% no visa šova raidlaika.

Visbeidzot ir pienācis kulminācijas brīdis, kurā mājas īstie saimnieki tiek ievesti izremontētajā istabā. Mani ļoti aizkustina, ka Imants vēlas izlingot laukā to dizaineres šūto lāci, jo viņš jau iepriekš lika noprast, ka viņam tie lāči zajebala. Te gan var arī saprast, ka Imantam piemīt vislabākais no visiem humora paveidiem – sausais humors. Tas ir tad, kad pats spēj nesmieties par saviem jokiem un tādejādi radīt īslaicīgas, sociāli neērtas situācijas. Ausma par savu istabu ir sajūsmā, bet Imants saka, ka viņam nav žēl, kā viņa vecais kabinets ir pārvērties. Kāpēc man viņiem neticēt?

Ja to nevarēja noprast texxxta lasīšanas laikā, es vēlos īpaši piekodināt, ka es patiesībā ļoti cienu gan Ziedoni, gan arī Kantāni. Ziedonis ir liels meistars, bet neviena liela meistara draudzenei būt nav viegli. Un, lai arī man šķiet, ka draudzenes un sievas visiem džekiem nāk par sliktu a priori, es neko sliktu nebūt nedomāju par Ausmu Kantāni kā viņa dzīvesbiedri. Raidījuma noslēgumā, starp citu, tiek arī pieminēts fakts, ka Murjāņos šobrīd jau top Ziedoņa memoriālais muzejs, tāpēc vēl jo vairāk nesaskatu nekā ļauna tajā, ka tagad mākslinieku pārim faktiskajās mājās būs bezvadu internets, mūzikas atskaņotājs un Ausmas Kantānes platā gulta, kurā kādreiz varēs iegulties blakus arī Ziedonis, kad sals.

Nobeigumā vēlos piebilst, ka šova laikā redzēto Ziedoņa jaunības dienu fotogrāfiju dēļ, man viņa frizūras un sejas vaibsti šķiet mazlietiņ radniecīgi amerikāņu dižgaram Bobam Dilanam, taču, lai visu nebeigtu uz tik globalizētas marazma nots, es teikšu, ka Ziedonis atbild patiesību, kad viņam jautā par visiem tiem, kas šobrīd brīvprātīgi aizbrauc trimdā. Viņš saka, ka viņi visi atbrauks atpakaļ. Kā viena no trimdas tālēm arī es zinu, ka es atbraukšu atpakaļ uz mājām kādudien pavisam.

Iesaku skatīties tiem, kam drīzumā tiek plānots kāds remontiņš. Un vēl es labāk iesaku skatīties strādniekiem, nevis intelektuāļiem, jo tie pēdējie tikai lēks uz ecēšām būtībā ne par ko.

Kad kādā no ziņu portāliem uzzināju, ka latviešu tautu gaida jauns seriāls ar ļoti neparastu nosaukumu, labsajūtā notrīsēju un drīzi pēc tam sāku saņemt fanu aicinājumus publicēt texxxtos pārdomas par nopietnāko pretendentu uz „ugunsgrēka” konkurenta darbu. Internetā izlasīju visas pieejamās publikācijas par „būt mīlētai”, kā arī uzlauzu latvijas televīzijas datubāzi, un nepacietīgi gaidīju svētdienas vakaru. Nav brīnums, ka pirmizrādei izvēlēta tieši svētdiena, jo, ja kaut kādiem nīderlandiešiem un vāciešiem nedēļas septītā diena ir saules diena (attiecīgi zondāh vai zontāg), tad latviešiem jau izsenis tā bijusi svētā diena, kad atkarībā no laika pielūgts kristiešu dievs vai arī zirgu dievs ūsiņš.

Kad uzzināju, ka „būt mīlētai” raidlaiks daļēji pārklāsies ar 20:20-21:00, kas zināms kā nacionālais neaizskaramais laiks, jo tad jāskatās ugunsgrēks, manāmi sapīku, taču ātri vien bēdas liku zem akmeņa it kā būtu ierāvusi malku pasaules labākā ruma – man taču ir lattelecom interaktīvā televīzija, kas ļauj noskatīties ugunsgrēku un pēc tam pārraižu arhīvā meklēt atbildi uz jautājumu, vai būt mīlētai ir par daudz prasīts. Tāpat mūsdienu tehnoloģijas piedāvā ugunsgrēku noskatīties pēcāk tv3play.lv 3d formātā. Bet, ja viss būtu tik vienkārši, texxxti nepastāvētu un nerakstītu par tematiem, kas satrauc visus latviešus. Šoreiz vīlos lattelecom interaktīvajā televīzijā un vienkārši nevarēju noskatīties ceturtdienas un piektdienas „būt mīlētai”, tāpēc 4. un 5.sērijas notikumi, kas noteikti ir bijuši ļoti aizraujoši, diemžēl nevarēšu aprakstīt.

Seriāla pirmizrāde sastāvēja no pirmās sērijas, kas nemitīgi tika jaukta ar iesaistīto cilvēku komentāriem par filmēšanas gaitu, par tēlu šmotkām un par to, kāds tēls ir patiesībā. Piemēram, daktere Ieva skatītāju informē, ka viņa ir drosmīga sieviete, bet tomēr sieviete. Labi, ka tas uzreiz tiek atklāts, jo citādāk, protams, domātu, ka viņa ir vīrietis, jo drosmīgās sievietes parasti ir vīrieši. Aktieru un citu iesaistītu komentāru ir tik daudzm, ka tie traucē uztvert spraigo seriāla sižetu – ik pēc minūtes ir kāda cilvēka komentārs. Tāpēc, paldies dieviņam, dienu vēlāk sērija tiek parādīta vēlreiz bez tiem tizlajiem komentāriem.

Jau pašā pirmās sērijas sākumā parādās sarežģījums – remonstrādnieki nomet zemē dīvāna stūrīti. Jums arī bija šķitis, ka šis būs seriāls par dakteri, kurai ir parastās latviešu problēmas un gribas tik vien kā būt mīlētai, kas varbūt tomēr ir par daudz prasīts? Nē, seriāls ir par mēbeļu pārbīdīšanu. No sākuma varētu likties, ka divi remontstrādnieki pilda nenozīmīgas bara lomas, bet viņi parādās arī sākuma titros kopā ar Martu no ugunsgrēka, kas nozīmē, ka viņi pēc lēta un stipra vīna izslāpušajam skatītājam vēl rādīs lielas lietas. Bet nu atgriezīšos pie pirmās sērijas un dīvāna nešanas – tas iesprūst durvīs, un to vairs nav iespējams izkustināt, tāpēc nesēji vienkārši bezbēdīgi uzigrā kāmstri, kas rada jautājumu, vai scenārijā norādīts, kuram jāliek paper, kuram scissors, kuram - stoned. Otrajā sērijā viņiem ir jānes skapis, kurš ir tik smags, ka zēni plāno naktī noslēpties un pavērot, vai no skapja kāds neizkāpj, jo citādāk neprasti lielo masu nav iespējams izskaidrot. Un viņu redzētais ir kas satriecošs, jo vēlāk par to viņi vairs nerunā. Trešajā sērijā viņiem jāķeras pie vēl viena dīvāna nešanas. Varētu likties, ka šiem jau amats rokā, bet kur nu, tāpēc sāku domāt, ka viņiem ir garīgās attīstības traucējumi – pirms divām sērijām zināja, kā jānes dīvāns, tagad - čuš! Viņi dīvānu neņem aiz abiem galiem, bet gan ķeras klāt vidum, tāpēc nekas nesanāk. Te piesteidzas klāt Mārtiņš Vilsons, kas paceļ vienu dīvāna galu, demonstrēdams, kā tās lietas jādara. Šajā mirklī zēni aiziet prom, jo ir ieradusies visnotaļ seksīgā Marta no ugunsgrēka, tāpēc Mārtiņš Vilsons paliek viens pats, turēdams dīvānu gaisā. Nolikt dīvānu – vai tas ir par daudz prasīts? Droši vien jā, jo arī turpmākās sarunas ar citiem seriāla tēliem viņš pavada, turot dīvānu. Un tā nav labākā situācija, kurā nonākt, jo pat tad, kad Mārtiņš Vilsons kaut kādai vecenei palūdz, lai viņam pakasa zem lāpstiņas, viņa sāk Vilsona muguru kasīt ar lauzni. WTF? Ticamības moments zūd, jo remonstrādnieki nežūpo.

Remonts notiek tāpēc, ka daktere Ieva savās mājās nolēmusi atvērt savu privāto dakterkantori, un uz nepārbīdītām mēbelēm, protams, pacientus neguldīs. Viņa ir sagrābusies kredītus mēbeļu bīdīšanai un, protams, kavē maksājumus. Tas arī ir oficiālais iemesls ļoti biežām Jaundāldera – bankas darbinieka – vizītēm pa Ievas. Kā redzam, Jaundālderim, kas izskatās pēc paveca Valtera Krauzes, piešķirts uzvārds pēc veco laiku modes – paskatās, kāds cilvēks un tad dod uzvārdu. Piemēram, Egils Sprīdītis bija sprīdi garš, Normunds Skauģis ir ļoti skaudīgs cilvēks, Elīna Kolāte visu laiku koļī, bet Odisejs Kostanda mīl kost. Kā noprotam pēc uzvārda, Jaundālderim ir pilli ķeši ar dālderiem, turklāt – ar tiem jaunākajiem. Pēc šīs pašas analoģijas vēlos iedot uzvārdu arī Ievai, jo piekritīsit, ka cienījamu pusmūža sievieti uzrunāt tikai vārdā nav pieklājīgi. Turpmāk tekstā dakteri Ieva saukšu par Šprici. Jaundālderis ierodas reizi dienā, lai aprunātos par nākotnes plāniem un uzdāvinātu Ievai „Prozit” končas, kas liek domāt, ka seriāls filmēts deviņdesmitajos. Kā vienu no situācijas risinājumiem viņš piedāvā iespēju, ka Marta no ugunsgrēka, kam viņš pērk dārgas rotaslietas, šeit varētu nākt strādāt. Šprice par to, protams, apvainojas, bet, manuprāt, tas nav tas sliktākais risinājums. Ja Šprice neko nedarīs, tad viņai māju par nemaksāšanu atņems un par to būtu žēl, jo arī Jaundālderis jau ievērojis, ka „liela māja, skaista māja”. Bet, lūk, Jaundāldera piedāvājums skaitās nepieklājīgs. Taču, kad Mārtiņš Vilsons atzīstas Špricei, ka varētu izjaukt māju pa ķieģelīšiem, neviens neceļ ne ausu, kaut arī tas būtu daudz sliktāk. Viņš mierīgi to māju varētu nahuj uzspridzināt un neviens gailis pakaļ nedziedātu, jo viņš, redz, nav bagāts, bet īstais ļaunums slēpjas buņģī Jaundālderī. Besī šitie nabagu kulti! Mēs taču labi zinām, ka bagātam būt ir krutāk nekā nabadzīgam.

Špricei nevedas ne biznesā, ne ģimenes dzīvē, jo viņa ne tikai nav pamanījusi, ka vecākajai meitai (17) jau pusgadu ir štuceris, bet arī laulības dzīve ir uz izjukšanas robežas. Svarīgi atzīmēt, ka dakterei ir divas paralēlās laulības dzīves – ar reālo vīru Gunti, kas ir arī jaunākās meitas (14) fāterīts, un ar mirušo vīru, kas ir vecākās meitas tēvs. Kā jau var noprast, mirušais vīrs ir miris, nav starp dzīvajiem, ir aizgājis bojā. Kādas tad ir viņu attiecības? Šprice dzīvo savu dzīvi un laiku pa laikam pie viņas atnāk mironis, kuru neviens cits neredz, un runā kaut kādu pravietiski sviestu. Vēl ļaunāk – kad Ieva runā ar dzīviem cilvēkiem, rēgs jaucas pa vidu. Zināt, cik pretīgi, kad Tu runā pa telefonu un kāds petuhs blakus kladzina, lai pasaka to un šito? Ar to mirušo vīru ir tieši tāpat. Stulbākais, ka viņu nevar nosist, jo viņš jau skaitās beigts.

Daudz normālāks tēls ir Artis Robežnieks – Ievas Šprices tagadējais vīrs, kurš grib iet prom. Viņš vēl nav redzēts, kad kaut kāda vecene, kas visu laiku trinās apkārt un runā pilnīgi sviestu bez kādas jēgas, paziņojusi, ka Robežnieks no rīta aizbraucis ar lielu somu un pie stūres sēdējusi zivs ar lielām acīm un cepuri kā Čapajevam. Tā kā man ir grūti iztēloties gan zivi ar cepurei, gan to, kā zivs ar savām spurām varētu novaldīt autostūri, tad pieņemu, ka tas ir bijis tāds prikolīgs salīdzinājums un pie stūres patiesībā sēdējusi kaut kāda Robežnieka zaika. Atceros, ka agrāk Artis Robežnieks skaitījās baigais smukulītis, bet tagad viņš atgādina ķirbi, tāpēc ieteiktu dakterei Ievai pārāk nebēdāt, ka Artis jeb Guntis grib iet no viņas prom. Kad Špricei jau zajebala, viņa dara, kā P.Koelju licis – sasienas rokās kopā ar meitām un ievēlas, lai dzīvai vīrs atgriežas. Ko viņam bija darīt? Protams, bija jāatgriežas, lai ne tikai Ievai atzītos, ka viņam ir bijušas citas sievietes, bet arī lai pierādītu, ka būs citas sievietes – ieraudzījis bagātā Jaundāldera ļubovņicu Martu, sāk gar to trīties kā kaķis gar badriāņiem un skaidrs, ka gribēs šo drostaliņu buņģim nocelt. Ieva, protams, ir bēdīga par to, ka dzīvai vīrs viņu krāpj, bet pati slepus satiekas ar savu beigto vīru. Tas nav vēl sliktāk? Nē, protams, daktere vēl pasēž pie galda un paraud, vērojot sevi spogulī.

Nākamajā dienā pēc pirmizrādes Lauris Reiniks bija sacījis, ka viņam patikusi Agneses Zeltiņas atveidotā bloņģinka, bet es nemaz īsti neatceros, ko vēl bez nagu lakošanas viņa dara, bet varēja noprast, ka viņa ir sorosīde.

Esmu redzējusi trīs sērijas un domāju, ka nākamajās sērijās Robežnieks mēģinās nokoļīt Martu no Ugunsgrēka, par ko apavainosies Jaundālderis, Šprice turpinās tikties ar savu mironi un pats galvenais – džeki pārbīdīs skapi, kurā sakrautas Latvijas Padomju enciklopēdijas. Bet nu – paskatīšos de facto, kurā stāsta par kaut kādu Krišjāni Peteni. Vai tas ir par daudz prasīts?