šorīt piecēlos ar revolucionāru garastāvokli un tā vietā, lai to izlietotu dzeršanā un klaigāšanā, ar iepriekšējā texxxtu prikida ienaidnieku pavāru ivāru vienojāmies, ka ir pienācis laiks izmaiņām dzīvē, tapēc arī ir klāt texxxtu jaunais, superīgais prikids: lieli burti un kreisajā pusē gan pēdējo texxxtu saraksts, gan aclēgas vārdi, kas palīdzētu Jums atrast noderīgāko. jebkas, kas Jums patīk - orālais sekss, kants, televīzija - viss ir šeit. pārfrāzējot valsts prezidentu hosni mubaraku - paldies par pavāram ivāram to.

šonedēļ gribēju rakstīt par to, kā pirmdien čaks noriss dzinās pakaļ dimantu zagļiem, taču trešdiena manos plānos ieviesa korekcijas - šoreiz par interviju ar andri kiviču žurnālā "ieva". "andrī apvienojies viss, ko var vēlēties," kaut intervija iesākta tieši šādi, tas tomēr nav salkans sūds, bet gan stāsts par šmigu, vecenēm, bērnu, vecākiem un sportu.

to, ka šis prozas darbs kļūs par manu tuvāko nedēļu favorītu sapratu, tad, kad andris izrāva man vārdus no mutes: "īstenībā neesmu nekāds dzērājs, vienkārši daru to spilgti." andri, pārstāj raut no mutes! domāju, ka šis teikums daudziem ir atbilde uz jautājumu par to, kas mēs vispār esam un ko darām. un tiešām nesaprotu, kāpēc šis citāts vēl nav kļuvis par interneta grāvēju (to retvītoja tikai 6 no maniem sekotājiem), bet kasjauns.lv intervijas atstāstā minētais fakts, ka kivičs sadevis taurē sievai, jo vīriešiem arī ir jūtas, ceļo no rokas rokā kā tāds vecs cepums.

alkohols nav vienīgais pārtikas produkts, ko andris pieminējis intervijā. viņš stāsta, ka viņa piecgadīgais dēlēns vislabprātāk mielojas ar kokakolu un tic-tac dražejām. diezgan stilīgi, vecenes tā var nocopēt, arī pārgājienos viegli paņemt līdzi, šie pārtikas produkti dabūjami apmēram jebkurā valstī, bet domāju, ka andrim un viņa bērna māmiņai danai dombrovskai vajadzētu piedomāt pie bērniņa uztura, jo baidos, ka šādā veidā nav iespējams uzņemt vajadzīgos vitamīnus, minerālvielas un taukus. bet ne jau mans dārziņš! salīdzinājumam andris stāsta, ko pats ēdis bērnībā - kafejnīcā "sigulda" mielojies ar eklēriem un kakao. WTF?! visi, kas nav dzimuši deviņdemsitajos, zina, ka tā bija vieta, kur jāēd picas (parastā dienā - siera pica, svētku dienā - peperoni). simt procenti, citi bērni andri par to apsmējuši un mēģinājuši aiz kājām iestūķēt podā, tā andris sācis nodarboties ar sportu, lai ļaundariem varētu sadot taurē. un pareizi darījis.

kaut arī smalki cilvēki saka, ka viņus interesē tikai šostakoviča pēdējais remikss, tomēr visiem patīk arī uzzināt, kurš ar ko guļ, un šie cilvēki, uzzinājuši, ka kivičam ir jauna draudzene, steidz meitenes profilu aplūkot draugiem.lv. iespējams, interviju neizlasītu tik daudz cilvēku, ja liela daļa no tās nebūtu veltīta visām andra sievietēm pēc kārtas.

reiz andrim bija draudzene ilzīte, kura saslimusi ar smagu slimību. "kā meitene saslima, tā kivičs viņu pameta," rakstīja pidarass millers un par to norāvās pa purnu. īstenībā andris atbalstīja meiteni visu ārstēšanās laiku, un tikai pēc tam, kad meitenes veselība atkal bijusi vairāk vai mazāk kārtībā, viņi jutuši, ka kaut kas vairs nav un it`s time to finish. mirklī, kad intervētāja pavaicā, kāpēc cilvēki šķiras, rodas iespaids, ka viņai ir četri gadi, tātad mazāk nekā andra kiviča dēlam. pirmkārt, man šķiet, ka iemesli būšanai kopā būtu jāmeklē daudz rūpīgāk nekā atbilde uz jautājumu, kāpēc šķirties. kāpēc šķirties? tāpēc, bļin, ka zajebala no zajebis tālu nekrīt - zajebis, zajebis un te pēkšņi zajebala, dura! viss!

arī par viņa sievas un bērna mātes danas attiecībām dzeltenā prese melojusi: "kā meitene palikusi stāvoklī, tā kivičs prom!" īstenībā andris ar danu izšķīries apmēram gadu pēc dēla dzimšanas, ar savu bērnu pastaigājies sešas stundas dienā un cēlies naktī, lai viņu pabarotu, karoče, bijis lielisks tēvs, un vēl aizvien tāds turpina būt, turklāt attiecības ar bērna māti esot draudzīgas. un te es vairs neatceros, vai millers pa tauri dabūja tāpēc, ka sadirsis par ilzi, vai danu, vai vienkārši tāpēc, ka ir lohs.

pie pārtikas produktiem intervijas laikā andris atgriežas atkal: "skumdina, ka cilvēki neko nezina, bet jau izdarījuši spriedumu: kivičs pārnācis mājās, atvēris ledusskapi, konstatējis, ka nav kečupa, un sadevis sievai pa galvu..." kā jau minēju iepriekš, latvijas internettelpu kā tāda lēta mauka apskrējusi ziņa, ka kivičs sitis sievu elīnu (jā, šī ir jau pēc danas), jo arī vīriešiem ir jūtas. "ievā" kivičs skaidro sīkāk - elīna smagi ņirgājusies gan par danu, gan par abu bērnu, piemēram, pālī sagriezusi kiviča jaunākā bildi un nosaukusi viņu par izdzimteni. un es tiešām nesaprotu, kāpēc vīrietis nedrīkstētu par to meitenei iedot pa seju. es pat teiktu, ka drīkstētu ielauzt ribas un nekad vairs nesatikt. idiotisms ir īpašība, nevis dzimums. andris gan uztraucas, ka sievietes metīsies aizstāvēt elīnu. nē, andri, nē, es Tevi atbalstu un vienīgais iemesls, kāpēc nevarētu darīt tāpat kā Tu (ieklopēt veceni ar savām vīrieša rokām), ir fakts, ka neesmu vīrietis gluži obejktīvu apstākļu dēļ - hromosomas tur šuri muri, un es piedzimu kā vecene.
piedod, aivar! (c) solveiga no ugunsgrēka

ar elīnu viss, paldies dievam, cauri, tagad andra dzīvē ir jauna sieviete, kura gan intervijā diemžēl izlasīs, ka andris nevar sacīt, ka viņu no sirds mīlot, jo sirsniņu pamatīgi iedragājušas iepriekšējās attiecības: "esmu skrējis lietus pret kalnu asarām acīs, izkliegdams viņas vārdu." kas gan būtu domājis, ka billijas maiersas dziesmas "kiss the rain" liriskais "es" ir kivičs!! šobrīd viņš no sirds mīl tikai savu mammu un dēlu, pat ne tēvu, kurš viņu bērnībā vedis uz kafejnīcu "sigulda".

pirms intervijas izlasīšanas man šķita, ka man ar andri nav pilnīgi nekā kopīga, bet izrādījās, ka tā vis nav. arī es neesmu dzērāja, bet vienkārši daru to spilgti, un mūsu definīcija par to, kādam jābūt īstam vīrietim, lielā mērā saskan: "man patīk veči, kas no krūtīm spiež simtastoņdesmit kilogramu, bet reizē ir emocionāls un īstajā brīdī var arī sirsnīgi parunāt un izraudāties." tātad mūsu abu ideālais džeks ir rokijs balboa.

Šīs dienas avīzes "Diena" pielikumā "Sestdiena" (redzot šādu teikumu, Jums var sagādāt grūtības atbildēt uz grupas Bet bet mūžseno jautājumu: "Vai tu zini, kas ir "diena"?) lasīju rakstnieces Noras Ikstenas sleju ar nosaukumu "attiecības", kur viņa atstāstīja kādas filmas sižetu, caur to paužot savu viedokli. Savā textā rīkošos līdzīgi, jo mēģināšu runāt par vienu no pēdējā laika lielākajām kino aktualitātēm - "Melno gulbi" (Black Swan - reāli patīk, kā tas izklausas angliski).

Filmu kopumā redzēju pusotru reizi - pirmajā reizē aizmigu pie datora, otrajā - godprātīgi devos uz kino, kur tikai vienu reizīti izskrēju pačurāt. Abas reizes, protams, biju dāvājusi sev pāris malkus vīna, jo tā es kļūstu emocionālāka, un labāk uztveru uz ekrāna notiekošo. Tiesa, emocijas aizēno manu smadzeņu loģisko pusi, tādēļ citkārt problēmas sagādā izsekošana sižetam. Pēc aptuveni stundu ilgām debatēm un meklējumiem internetā par to, kas precīzi noticis oriģinālajā Čaikovska "Gulbju ezera" baletā, Kristīne secināja, ka viss ir labi, jo: "Tas ir parastais love storijs. Tikai iepinot gulbjus."

Jāatzīst, ka šorīt, ēdot pankūkas, izlasīju arī Normunda Naumaņa recenziju, kurai gandrīz pilnībā varēju piekrist. Kā gan citādi - pats Normunds ir apgalvojis, ka šīs recenzijas ir "utilitāras", un tilde man iztulko to kā "praktiski noderīgu". Man noderēja, jo citkārt ir grūti savas sajūtas par, piemēram, filmu ietērp tam piemērotos vārdos, un sanāk tikai tāds: "Nū, es nezinu. Nebija nemaz tik kruta.".

Neticu gan, ka kāds, izņemot Elīnu, kas sit sev pa galvu ar kino kvizā par pēdējo vietu iegūto koka karoti, šo filmu vēl nav redzējis vai vismaz virspusēji iepazinies ar tās sižetu. Un tomēr - Natālija Portmane ir ļoti precīza un uzcītīga dejotāja, bet viņas tiekšanās pēc perfekcijas visās kustībās neļauj meitenei līdz galam atvērties dejā. Viņai ir despotiska māte, nekādas privātās dzīves, seksuālas attiecības tikai pašai ar sevi un tamlīdzīgas neražas (kāds mans draugs šo visu apstākļu un īpašību izpausmi nosauca vienā vārdā - ņerkstekle). Otra meitene (viņas konkurente) ir brīva, maucīga, dejo no sirds, bet tā kā viņai citreiz patīk iedzert vai apēst kādu ripu, nav tik uzcītīga kustību precizitātes izkopšanā. Režisors ar perverso slavu, kuram vajadzīga meitene, kas spētu būt gan labā, gan ļaunā, lomai tomēr izvēlas Natāliju, jo tad, kad mēģina ar viņu nosūkties, meitene viņam iekož, un viņš saprot, ka viņā slēpjas arī "melnais gulbis". Domāju, ka šādu izvēli viņš izdarīja arī personīgo ambīciju vadīts, jo gribēja pierādīt, ka spēj atklāt kaut ko, kas slēpjas varbūt pavisam dziļi. Vēlāk režisors, čukstot, ka meitenē ir par maz tumsas "neķītri ķeras viņai kājstarpē", un Naumanis savā recenzijā apšauba šo kā pedagoģisku rīcību. Man gan tā liekas visai pedagoģiska rīcība, jo ir taču skaidrs, ka tad, ja neder vienkārši pavēle "atrodi tumsu sevī un parādi mums to!" ir jāizmeģina citi līdzekļi. Viņš to dara mākslas vārdā!

Tātad režisors ir prasīgs un pāris reižu ieķeras viņai kājstarpē, tā konkurente notēlo viņas draudzeni, bet patiesībā iemāna viņai narkotikas, lai Natālija netiktu uz izrādi, māte nav mīļa - nedomāju, ka tā būtu tik nenormāli "seksuāli un psiholoģiski traumatiska pieredze", ar kuru galīgi nevarētu tikt galā, kā to apgalvo Naumanis. Natālija lēnām sāk nojūgties, bet kaut kā viņu nav īpaši žēl. Agri vai vēlu viņas kāršu namiņš tāpat būtu sabrucis. Tāpēc jāskatās filma, ne mirkli neidentificējoties ar galveno varoni. Neredzēju, ka arī kāds cits būtu lējis asaras. Viens džeks vispār izgāja no filmas jau pēc minūtēm piecpadsmit.

Sajukšana izpaužas viņas arvien savā spēkā pieaugošajās iztēles ainās, kurās viņa pišas ar to savu konkurenti, redz, kā māte sēž istabā, kamēr viņa masturbē, plēš sev ādu no pirkstiem un lāpstiņas līdz asinēm, redz kā balerīna, kas aizgājusi pensijā savos 30 gados, dur sev sejā ar nazi (šīs ainas, jāatzīst, man pat likās komiskas. Bet varbūt tad jau es biju izdzērusi komiski daudz) un tamlīdzīgi. Beigās viņa redz kā nogalina savu konkurenti, kura tomēr uzrodas dzīva, un tad viņa iet skatīties, ko ir nogalinājusi, bet beigu beigās ir iedūrusi pati sev. Lūk, kāds pārsteigums! Izrādes fināla ainā viņas asiņu brūce uz vēdera ir īsta, un viņa nomirst uz skatuves ar vārdiem, ka vienmēr gribējusi būt perfekta.

Atkal nedaudz pacitēšu Naumani, sakot, ka filma labākajā gadījumā velk uz "komēdijisku farsu" un sižets galu galā atgādina bulvāru romānu. Stulbi, ka to mēģina iesmērēt kā "baigo mākslu", vienvārdsakot, kaut ko uz Kairiša daiļrades pusi, bet nekā tāda tur nav. Vismaz manus emocionāli atbrīvotos jutekļus tas neaizsniedza.

Pēc texta uzrakstīšanas gan jāsecina, ka "Gulbju ezera" sižetam, kuru tik apzinīgi centos atrast un izprast, te nebija nekāda lielā nozīme (pirms tam domāju - mož abu gubju apvienojums vienā personā pārvar pasakas robežas, kur visi tēli ir viennozīmīgi ļauni un labi vai tamlīdzīgas muļķības). Vismaz tas bija ieguldījums manā izglītībā.

Neiesaku noskatīties nevienam, jo visi tāpat jau ir redzējuši. Tā vietā tiem, kam patīk, ka viens aktieris izrādes laikā baltās drēbes nomaina pret melnām, lai uzsvērtu, kad ir labs un kad slikts, iesaku noskatīties "Lāčplēša" ierakstu no Burtniekiem.