Lai arī texti pirmsākumi rodami no satīras kā vienas no līdzjūtības pazīmēm pret oriģinālo antiblogu teksti, to būtība ir neglābjami izgājusi no jebkādiem pieņēmumu rāmjiem, iegūstot patvaļīgu eksistences formu, kas didaktiskā metodē apcer visu absurdo ap sevi, tomēr iztiekot bez konceptuālām shēmām un uz prikolu padauzu pretendējošiem verdiktiem. Ja kāds ir atšķirīgās domās, tad, lūdzu, ejiet nahuj, jo šeit nudien neviens nemēģina sasmīdināt klaunus, savukārt, ja tiktāl man ticat, tad ķerieties elkonī un dosimies tālāk.

Pateicīgs satraukums pārņēma mani brīdī, kad pastāvīgā rezidente Elīna Kolāte lūdza mani šeit aprakstīt kādas nebūtiskas otrdienas maltīti japāņu restorānā "Samurajs", kas atrodas Vecrīgas sirdī, pārdesmit soļu attālumā no Melngalvju nama. Satraukums, jo sen nekas nav ticis uzrakstīts bez tālejošas domas un aprēķina, nevis tāpēc, ka esmu sajūsmā par saviem ikdienas piedzīvojumiem. Jau gadiem, jāteic, suši kultūra daudz spēcīgāk manās asociācijās saistās ar krievu, nevis japāņu nāciju, un "Samurajs" nebūt nelika maniem priekšstatiem vilties. Lai nu kuram, bet man nudien nekas nav iebilstams pret krieviem, tieši tāpēc turpmākā textā es nevēlos pīt iekšā ne etnicitātes, ne nacionalitātes, ne pilsonības, tādejādi kontradiktējot slāviem raksturīgo viesmīlību, kura bija dziļi apslēpta zem apkalpojošā personāla ziedu vītnēm izrakstītajiem kimano. Teikšu godīgi, ka mani reti nomāc tāda tipa lietas, taču manus pusdienu biedrus rūgti smīdināja gan novēloti un nepilnīgi atnestais pasūtījums, gan kāda mopša apgrauztais sojas mērces trauciņš, gan arī dotā brīdī nefunkcionējošs maksājumu karšu aparāts. Katram mākonim, protams, ir maliņa – "Samuraja" maliņa ir 90 santīmi par Miso Shiro zupu, kuru, manis pēc, varētu pasniegt kaut vai ar ielocītu alumīnija karotīti, nevis tāpēc, ka es būtu nevīžīga, bet gan tāpēc, ka lietoju zobupastu, nevis ar sodu, bet ar amfetamīnu, tādejādi sevī uzturot konstantu riebumu par spīti nepieciešamībai pret ēdienu. Ēšana man vienmēr šķitusi nedaudz piedauzīga, jo īpaši, ja tā ir pārdomātāka – jo izvirtušāka, tāpēc, iespējams, neapzināti priecājos par "Samuraja" prastumu, kas nedefilē ar zosu aknu pastēti vienā rokā un pussaldu baltvīnu – otrā. Varbūt arī ir absurds nihilistiski anorektiskam cilvēkam reportēt došanos pusdienās, taču ne mazāk absurdi ir katru trešo ēdināšanas iestādi nosaukt par restorānu. Man nav paveicies ar intonāciju – nereti sanāk it kā uzbrukt lietām, kas patiesībā sirdī dziļi vienaldzīgas, tomēr laiku pa laikam mani pārņem bezdievīgi kaislīga vēlme aiziet uz "Vīna Studiju" pavaicāt, kurš no baltajiem čīliešiem vislabāk ies kopā ar manām Bond cigaretēm, ja runājam pārspīlējumos. Nav tā, ka es nicinu tikai upper eastside eko virtuvi un dārgo galu, aizstāvot makaronus ar Spilvas tomātu mērci, tomēr tie pēdējie ne uz ko nepretendē. Protams, ne jau vienmēr estētfašisti uz kaut ko pretendē, taču, polarizējot šķitumus sev visapkārt, ir vieglāk iegūt priekšstatu kopumā, lai kas arī šis kopums būtu un lai ko arī tas nozīmētu. Tikpat labi mēs būtu varējuši doties uz turku kebabnīcu vai, dievs zina, kur vēl ne – tās pusdienas nebūtu zaudējušas ne grama no savas vērtības, bet – šeit es apraudos, jo man ir spēcīgs athods no Rīgas – cilvēki ir laimīgi tad, kad var uztraukties par to, kas patiesībā nemaz neuztrauc. Ejiet visi uz "Samuraju", niciniet "Samuraju" un minimizētā logā priecājieties par tiem, kas apstākļu sakritību rezultātā ir atnākuši jums līdzi un sēž jums blakām. Sakot, ka nekam nav nozīme un ka vārdi neko nenozīmē, es neko jaunu nepateikšu un neprivatizēšu domu, kas visiem reiz ienākusi prātā, tomēr, ja jau vārdi neko nenozīmē, tad bļeģ nahuj nahuj mēs tik reti pasakām kaut ko labu, es viņu skaitā.

jau nedēļas sākumā oficiāli paziņoju, ka no manis varat gaidīt spriedelējumu par garāžroka kultūru šī gadsimta sākumā, bet dažkārt ir tā, ka par lietām, kuras liekas stulbas, patiesībā nav sakāmā. varu vien izteikties grupas kaiser chiefs vārdiem: "na na na na na." tā nomainīju savu tēmu uz star fm radio seriālu "ūdensrēgs", kas ir mūsu iemīļotā "ugunsgrēka" parodija. jau iepriekš būsit pamanījuši, ka man šķiet, ka baiba sipeniece ir daune, bet es pieļauju iespēju, ka kaut kādiem deģenerātiem viņas šovu vadīšanas maniere varētu iet pie sirds, taču nespēju iedomāties, kādam jābūt cilvēkam, lai viņam smieklīgi liktos "ūdensrēga" joki.
tā kā biju vīlusies kultūrā un izklaidē, pievērsos kam nopietnam - pētnieciskajai žurnālistikai un ticībai jeb "tv3 raidījuma "nekā personīga" intervijai ar veco āzi kardinālu pujatu", kurš laikam vairāk nav kardināls, tomēr tā viņu devēšu, jo, pirmkārt, nevēlos, lai Jūs viņu jauktu ar dzejnieku pujatu, turklāt jāatzīst, ka viņa uzskati ir visai kardināli, kas gan nav nekāds brīnums, jo viņš nav radies dzimumsakaru ceļā, bet gan, tāpat kā dalās baktērijas, vienkārši atdalījies no baznīcas.
intervētājs, kas, pēc balss spriežot, ir jānis krēvics, runā par šlesera dāvanām, aglonas virsaiša dārgo džipu un politikas ielaišanu baznīcā, turpretī kardināls pujats runā par to, ka nedrīkst novērsties no tā dieva, kas ir jēzus kristus fāterīts.

2010.gada aglonas svētki izvērtās par tādiem partiju apvienības "par labu latviju" (saukta arī par apaļmutniekiem) debesīs laišanas tusofku, un šķiet, ka krēvics ar to grib saistīt dāvanu, ko neilgi pirms svētkiem saņēmis kardināls no satiksmes ministra aināra šlesera. es zinu, ka šlesers vairs nav satiksmes ministrs, bet gribu palīdzēt lasītājam neapjukt, jo varu derēt, ka lielākā daļa texxxtu lasītāju domā, ka satiksmes ministrs ir šlesers. cilvēkus, kas tā domā, vainot, protams, nevar, jo tāds iespaids var rasties par it kā pieaugušu vīrieti, kurš komatu vietā lieto vārdu "lidosta". bet nu atpakaļ pie visnotaļ noderīgās dāvanas - šlesers pujatam uzdāvinājis gaisa kondicionieri, par ko iepriekšējā karstajā vasarā būtu sapņojis ne viens vien cilvēks, kas visu laiku staigā tikai kaut kādā garā paltrakā, nevis sērferu šortos. uz jautājumu, vai šlesers bieži kaut ko uzdāvina, pujats neatbild ne jā, ne nē, ne balts, ne melns, vien pamāca, ka, ja cilvēki nevērsīsies pie dieva, viņi iestigs muklājā. ļoti vērtīga informācija.
jānis krēvics gan jau bišku ir komunists, jo viņam nepatīk, ja cilvēkam pieder kāda dārga manta - viņš vēlas noskaidrot, vai arī kardināls pujats arī ir komunists, tāpēc vaicā, vai pujatam šķiet, labi, ka aglonas virsaitis brauc ar 100 000 naudu vērtu džipu. es, piemēram, uzskatu, ka, ja viņš grib, viņš var braukt arī ar miljonu vērtu dirižabli kimas vaildas formā. apgalvot, ka pujats ir komunists, nevaram, jo viņš nenosoda aglonieti par mašīnas izvēli. vēl vairāk - arī apsaukā pašu mašīnu par sabrauktu un sapelējušu. tajā mirklī parādās bilde ar tādu diezgan okei džipu, kam droši vien nav nekāda sakara ar viņu aprunāto auto, jo attēlā redzamais nav nedz sabraukts, nedz sapelējis. pujats atkal novirzās no tēmas, un stāsta, cik labi aglonietis organizējis aglonas svētkus - jau no jaungada reizi nedēļā braucis uz rīgu, lai izdarītu visu, lai svētkos iesaistītās 25 firmas varētu darboties pa divi deviņi un lai nevienam nepietrūktu "par labu latviju!" ūdens. atkal pienācis jaungads, kas nozīmē, ka aglonietim vai kādam citam atkal jābrauc katru nedēļu uz rīgu. atliek vien novēlēt braukt prātīgi.

"par labu latviju!" ūdens bija tikai viena no lietām, kas simbolizēja attiecīgā politiskā spēka nozīmi aglonas svētkos, arī kardināla pujāta sprediķī tika pieminēts, ka šlesers ir mūsu māte, bet šķēle - tēvs. krēvics prasa, kā tad tā - viss ir baigā pakaļā, vai tad pujats ar kādu kaut ko ir saskaņojis, šeit arī parādās pirmā atbilde uz kādu no jautājumiem - nē, nav saskaņojis, bet nevajag laimi meklēt budismā, jo latviešu tauta 800 gadu dzīvojusi kristīgā ticībā. tas, ka kaut kas ir noticis ļoti ilgi, gan nav nekāds arguments par labu pohujkam. latvija padomju savienībā bijusi 50 gadu, neatkarība ir drusku jaunāka par mani. šaubos, vai kāds iedomātos, ka tas būtu iemesls izrakt no kapa staļinu un ielikt dombrovska vietā. es lielāko daļu sava mūža esmu bijusi nevainīga, varbūt atjaunot nevainību? kardināls arī piemin, ka dievs visus, kas ir neticīgi, noslaucīs no ceļa kā mēslus. tas gan nav jauki, jo līdz šim man likās, ka dieviņš ir apmēram tāds kā tas vecais pidars no "sprīdīša " - viņš tikai mīļi aprunājās ar sprīdīti, ierādot viņam, kuras ir tās vērtības, kas jāciena (mājas, sirdsapziņa, sekss), taču nevienu mirkli neiteica, ka sprīdīti, suku, atspārdīs, ja viņš nepisīs lienīti, bet dzīsies pēc piķa. un ticēt dievam ir kā pist lienīti.
uz intervijas beigām kardināls sāk runāt tik neskaidri, ka es - jaunā un perspektīvā runas pasniedzēja - nevaru saprast, kā auditorija var saprast viņa sprediķus. zināms vien tas, ka kāds "fantjozors" ir nolēmis celt baznīcu, kurā nebūs jēzus fočenes. domāju, ka ļoti laba atbilde uz jautājumu par to, vai politika baznīcā nav ielaista par tālu.

interviju iesaku noskatīties ikvienam, kurš grib iemācīties neveikli izvairīties no jautājumiem, kā arī šļupstēt kā lohs, kurš tikko izdūris mēlē caurumu pīrsinga vajadzībām.