Sākšu ar to, ka atkal biju pamatīgās grūtībās ar texta tēmas izvēli. Jau kaut kad iepriekš vienojāmies, ka galvenais kritērijs ir: "ir sāpe vai nav", jo radīt caur sāpēm pašam ir patīkamāk. Tad nu kaut kā nonācām līdz tam, ka rakstīšu par "Muzikālo banku", ko visi varēja vērot šosestdien LTV ekrānos 21:15, bet te man nekādas sāpes nav. Tā kā jāatzīstas, ka šo raidījumu skatījos ģeometriskā progresijā pieaugošā reibumā, šoreiz problēmas radīs tieši notikumu izklāsts, par ko parasti visiem skolā lika divnieku. Sajūtas arī diezgan līdzīgas kā rakstot domrakstu par grāmatu, kuru esi starpbrīža laikā tikai drudžaini izšķirstījis. Tomēr nepārprotami atceros vismaz trīs spilgtus notikumus:

1. vienam no P.E.R. dziedātājiem kaut kādu iemeslu dēļ mugurā bija kleita,

2. EK gandrīz veselu stundu nespēja piekrist manam apgalvojumam, ka Liene Bronuša (Candy) un Liene Šomase (Lenii) ir divi dažādi cilvēki nevis viena dziedātāja, kas nomainījusi uzvārdu savu laulību dēļ. beigās saderējām par to uz diviem latiem, bet tā kā EK naktī no sestdienas uz svētdienu pamatīgi atdauzīja sev galvu, viņa man pa kluso kabatā ielika veselus piecus latus, lai pati vēlāk ar taksistu norēķinātos ar savu radiodarbinieces apliecību,

3. Nikam Matvejevam un Arnim Mednim (nejaukt ar Artūru Medni ) vislabāk bija paticis Musiqq. tā kā es Musiqq vispār nevaru uztvert nopietni sevišķi pēc viņu izdziedātajām rindām, ka kaut kas, kam šodien dzimšanas diena, aicina uz glāzi piena. ja mani kāds savās svinībās cienātu ar pienu, es darītu tāpat kā sintija lenone būtu darījusi, iepazīstoties ar savu vīru, ja zinātu, pie kā šīs attiecības novedīs, - pagrieztos riņķī uz papēža un dotos prom. kāda sašutusi žurnāliste twitterī šo visu pēc raidījuma beigām komentēja ar "žēl, ka musiqq neuzvarēja, viņiem bija labs tonālā krēma tonis", kam es arī nevaru piekrist, jo apgaismojuma, kosmētikas izvēles vai grima speciālistes dēļ izskatījās, ka liela daļa dziedātāju Latvijā (to starpā jau minētie Musiqq) sasirguši ar slimību vārdā "ekzēma" (tautas valodā - pumpas).

Man pašai laikam vislabāk patika Fredis, jo nekā citādi nevaru izskaidrot to, kāpēc vakar EK atdoto parāda piecīti pēc visdārgākās veikala sulas un nocenotas vistu aknu pastētes iegādes iztērēju par diviem nedēļas laikrakstiem, kuru vāku rotāja tieši minētais Labvēlīgā Tipa dziedātājs. Laikam manas simpātijas Fredis paņēma jau tad, kad pa 204. mikriņā skanošo LR1 pateica, ka Arnis Mednis esot apgalvojis, ka nav nekā debilāka par Laura Reinika "Es skrienu", tāpēc tā droši vien arī uzvarēs. Cieņu izpelnījās nevis konkrētais viedoklis, bet gan nekautrēšanās ko tādu paziņot pa radio un principā kritiķu un tautas gaumes pilnīgs noliegums. Protams, nenoliegšu, ka manas simpātijas iespaidoja arī tuvas radinieces atsūtītā īsziņa "Es milu Fredi Ciekuru!!!".

Kā jau atzinos pirmajā rindkopā - man te nav nekādas sāpes. Citiem varbūt sāp, ka uzvarēja Nikolajs Puzikovs, jo viņš ir policists nevis dziedātājs, un skaidrs, ka bija jāuzvar Musiqq. Tās būtu visklasiskākās sāpes šī pasākuma sakarā. Visādiem mūzikas pazinējiem un cienītājiem, pie kuriem sevi nepieskaitu, sāp, ka tur bija tik sūdīgas dziesmas, un latviešu tauta vienkārši ir nojūgusies. Bet te taču nav nekā pārsteidzoša, un visiem taču ir iespēja klausīties sev tīkamos ierakstus, apmeklēt sev vēlamos koncertus, un beigu beigās vēl paņirgt par šādu sūdīgu pasākumu. Nekāda vaina, tā kā šonedēļ - bez sāpēm.