Vakar kopā ar māsu, māsas vīru, jūzeri panco un visu lielo bērnu bandu braucām ar kuģīti pa Daugavu pie jūras vārtiem saulrietu skatīties. Bija jautri un forši, tikai baigi ilgi, 2,5 h, uz beigām mazie jau ālējās kā traki un par visām varītēm centās ievelties pār bortu Likteņupē. Arī mazulis, kad negulēja, apcerīgi vēroja viļņus un kaijas un kaut ko dudināja savā mazuļu valodā. Dzērām vīnu un smējāmies, runājām par lielo neko, tas bija tik netipiski, ņemot vērā to, ka mēs - it sevišķi mana māsa - pastāvīgi tikai strādājam un nekam nesanāk laika. Derētu tā biežāk!

P.S. Pasākums vispār bija dāvana no manis mazajiem Valteriem (mums tādi ir veseli divi, ak, nejautājiet kādēļ, teikšu vien, ka neesam, neesam mēs ar māsu tik trakas, lai apzināti nosauktu savus vienādā vecuma dēlus vienādos vārdos - tas nav tā, kā izskatās! :D) vārda dienā, kas sen jau aiz kalniem. Šīs bija vienīgās brīvdienas, ko visi varējām izbrīvēt.