Vakar vakarā zvanīja priekšniece (viena no) un privātu pasākumu sakarībā meklēja manu māsu, kuru nepazīst. Kad saucu viņai māsas telefona numuru, priekšniece pēkšņi sajūsmā atcerējās, ka esot netieši pazīstamas, jo māsa vienreiz esot viņai zvanījusi un meklējusi mani. Un tad sātaniski ķiķinot piebilda: "Nu, pati jau tu ļoti labi zināji, kur atrodies.." (jo zināja visu par manu toreizējo pazušanu). Jā. Patīk man šad un tad pazust. Kad bija mana skaistā bērnība un pusaudža gadi, darīju to bieži, tagad biežāk par reizi gadā nesanāk, un arī tad tā tikai daļēji ir pazušana, jo iepriekš man jānogādā savi bērni kādā vietā, kur kāds var viņus pabarot, izklaidēt un nolikt gulēt. Nu pagaidiet, bērni. Aizejiet mācīties augstskolā, vot tad, tad es atkal varēšu atļauties pazust! :D
Bet citā darba vietā mani iepriecināja ar vēsti, ka manis tulkotā lietošanas pamācība bijusi laba un ka jau esot nodrukāta. Un apvaicājās, vai es zvanot, lai saņemtu nākamo darbu. Nevienam jau neienāca prātā, ka es varbūt naudu arī gribu, ne tikai darbu..