Bet vispār skumji. Mēs te kaut ko darām, saprotiet, gleznojam, rakstām un tulkojam skaistas grāmatas, mācāmies par skolotājiem... Bet apkārt tāds stulbums, kas jau robežojas ar vājprātu. Katru dienu šito skatoties, tiešam nolaižas rokas. Smativaķ nado, smativaķ. Un laukiem, uz Fjoklas apdziedāto Latgali, uz mežu pie ūbelēm un cirslīšiem. Es negribu, man ir noriebies katru dienu iziet publiskajā telpā - virtuālajā vai fiziskajā - un redzēt tās tukšās sejas. Paldies Dievam un cipargalvām, kas izgudroja mp3 pleijerus, ka vismaz dzīvajā man tās viņu stulbības nav jāklausās!