i can live with this
enīvei. kamēr neviens neprasa vai es runāju ar ģimeni mājās un kamēr neprasa kapēc nerunāju, man vispār viss liekas pilnīgi normāli un tā kā tam jābūt. visi dzīvo savas dzīves un visiem viss ir zajebis. nu vismaz man. (mums ir ģimenes vacaps un nav tā ka es metu nost klausuli ja kāds zvana. neviens vnk nezvana.)
ITKĀ
a ja nu es tiešām esmu uzmetis lūpu par to ka savā dzīvē smagāko gadu pavadīju relatīvi vienatnē, ankzajetī skavās, mēģinot aizpildīt caurumu dvēselē pildot citus caurumus(runa par pežām), visiem domājot ka es esmu tas kurš sapisa savu laulību(i mean ir saprotami. neesmu nekad bijis paraugvīrs/paraugdēls/paraugbrālis or whatever, bet nu varēja jau uzprasīt kas un kā. nebūtu mega pārsteigumi visiem pēc vesela gada.)
man gribas teikt ka esmu ticis tam pāri, bet šitā kārtība velkas līdzi. un im completely fine with it.
un vot. tagad ir tas moments kad es esmu kinda aware par traumām, kas velkas mūsu ģimenē, tautā(thnx padomija) un man būtu jābūt tam kas tagad visus hīlos un brings together. gimme pāris gadus aight? pašam savu tarakānu vēl pietiek, sievas ģimenes tarakānu lāde pamazām veras vaļā un hormonu vētras ar tagad plosās. karoč is not the time.
tātad es joprojām sev atļauju neņemties ar huiņu kas ir 2000km attālumā, koncentrējos uz sevi un topošo ģimeni.
deal?