|
|
|
|
|
|
|
Tāpēc, ka ikvienam cilvēkam ir kas tāds, kas viņam nepieciešams otra attieksmē un rīcībā, lai justos labi un patīkami. Vienam tā ir uzticība, otram pieklājība, trešajam regulāras dāvaniņas, ceturtajam vēl kaut kas. Un, ja tu nevēlies sniegt savam mīļotajam cilvēkam to, ko tev varbūt nav ērti un ierasti sniegt, bet kas otram ir nepieciešams, tad tās nav attiecības, tā ir izmantošana. Protams, ir iespējamas arī "attiecības", kas būtībā ir abpusēja izmantošana, been there, done that, tas nav slikti, tikai pēc tam tukšuma sajūta iekšā. T.i., vienkārši sakot - attiecības uzliek pienākumus pret otru cilvēku. Tāpat kā otram cilvēkam ir pienākumi pret tevi - varbūt nedefinēti, varbūt tu pats to neapzinies, bet ir. Ja jūs nepildāt sabiedrības uzliktos pienākumus, tas ir pofig. Ja nepildāt tos pienākumus, kas rodas jūsos pašos, tad es neteiktu, ka esat "kopā".
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|
|
|
From: h2o |
Date: October 14th, 2005 - 09:53 am |
| (Link) |
|
jo cilvēki ļāvuši savam prātam vaļu. normāli prātam būtu jābūt tikai instrumentam, kuru izmantot, lai k/ko izdomātu, taču, ja ļauj tam visu laiku darboties, tas sāk aiz garlaicības visu ko fiškot, desmit iespējamās nākotnes katrai situācijai, piemēram. un lielākā daļa no izdomātā ir nepatīkama, kas rada bailes, kas rada nepieciešamību k/kā nodrošināties.. diemžēl šāda nordošināšanās bieži tieši panāk sliktākā varinta realizāciju:) un tā top gruzīšanās! nākamreiz, kad kāda ar Tevi grib par lielo nākotni runāt, pasmaidi, un pasaki viņai: "mīļā, nelido prom. tu šobrīd esi te, ar mani, ļauj notikt tam, par ko sapņo - ļaujies mirklim". un iedod buču;)
|
|
|
|
|
|
| |
|
|
|
|
|