Reizēm ir tādas automātiskas ķermeņa reakcijas. Es paņemu rokās citu ļaužu bēbīti un nedomājot nobučoju viņam pakausīti, kā būtu darījusi savam bērnam - lai gan varbūt šī bēbīša vecākiem vai arī pašam bēbītim tas nepatiktu. Vai arī, reiz dzērumā pilnīgi automātiski nobučoju roku draugam, kuru tas, šķiet, samulsināja kā patriarhāls žests - kaut gan, kad es tā daru savam vīram, tur nav nekā patriarhāla, tas ir vienkārši maigums un ir vienalga, kuru ķermeņa daļu bučot.
Vēl man patīk mīļu cilvēku ausis. Vēsas ausis. Man patīk arī savas, jau kopš bērnības - saņemt starp pirkstu iekšpusēm. Un arī tuviniekiem. Vīrs neiebilst, bet bērniem nepatīk, un sev tā darīt, kad citi redz, ir jocīgi un ne tik pieklājīgi. Vai bučot ausis, ošņāt, iebāzt degunu ausī.