Man bija 12 gadu, un es braucu trolejbusā uz zīmēšanas nodarbību. Trolejbuss bija diezgan pilns, bet ne pavisam piebāzts, un tajā gadījās grābstītājs. Es stāvēju, man kājās bija brūnas velveta bikses, un grābstītājs no mugurpuses iebāza roku man kājstarpē un pataustīja. Es ļoti samulsu, zināju, ka tā darīt nedrīkst un ka to nedrīkst pieļaut. Aizlavījos uz priekšgalu, kur man izdevās apsēsties. Taču vēl vairāk mulsu tāpēc, ka man šis pieskāriens bija bijis patīkams, ka pēc ķermeniskās sajūtas drīzāk gribējās ļaut, lai viņš turpina.
Tāpat arī kādā 9.klasē, kad punduris kanālmalā uzbāzās visām meitenēm ar pirmās latvijas sudraba latiem, lai tikai atnāk un paskatās, tikai paskatīties, viņš lūdzās, un es protams, tāpat kā citas labi audzinātas meitenes, novērsos un gāju prom, bet īstenībā sirds dziļumos gribēju redzēt viņa pimpi.
Un vēlāk, augstskolā praksē, kad dzīvojām tādā istabā, kurā netika ievērotas nekādas cilvēktiesības, kādu nakti man virsū uzkrita piedzēries un ļoti smags kursabiedrs. Mēs ar divām draudzenēm gulējām kopā sabīdītās divās gultās, bet viņš uzkrita tā, ka man vairs nebija īsti vietas, un nevarēju arī viņu, piedzērušu un ļoti smagu, desantā dienējušu muskuļaini, pārvietot, tā nu gulēju viņam blakus, viņš sāka pilnīgā bezfilmā grābstīties, aizbāza man roku aiz krekliņa un saņēma krūti, man būtu vajadzējis kaut kā sargāt savu godu, un es beigās arī pārvācos gulēt uz grīdas, taču man nācās sev atzīt, ka viņa pieskāriens manai krūtij bija patīkams.