Mans šī rīta murgs par nesanākušu grūtniecību, jums ir iespēja nelasīt
Tātad, sapnī es atkal biju stāvoklī, un jau sen, varbūt jau kopš kāda cita sapņa. Šo bērniņu es ļoti vēlējos un domāju par to ar prieku. Vēders bija izveidojies diezgan jūtams, varēja būt jau kāda 25. - 30. nedēļa. Es jutu kustības un palaikam vēdera sānā izspiedās kāds mazuļa izcilnis. Vienreiz, piemēram, tā bija pēda. Maza sārta pēdiņa spīdēja cauri manai ādai. Rekur pēda, es teicu savam tēvam, lai paskatās. Taču bija viena nelaime. Vietā, kur izvirzītais vēders pievienojās pārējam manam ķermenim, kur palielinātās dzemdes cietā sieniņa noapaļojās uz iekšu, tā nedaudz zem krūšukurvja, man plaisāja āda. No sākuma nedaudz, it kā būtu kāda ādas slimība. Taču pamazām plaisa auga lielāka, un mirklī, kad rādīju tēvam augļa pēdu, piepeši izrādījās, ka pēda ne vien spīd cauri, bet ir izbāzusies pa caurumu vēdera sienā. Es to uzmanīgi pavēru un ieraudzīju, ka vēderā nav augļūdeņu. Tāpēc arī pēdējās dienās tik labi sajutu mazuļa formas un izciļņus, nodomāju. Jo, ja ir augļūdeņi, tad dzemde ir kā bumba un tikai reizēm, uz beigām, kad mazajam vairs nav vietas, izvirzās kāda ķermeņa daļa. Taču šis mazulis bija vēl salīdzinoši neliels, bet gulēja pilnīgi sausā dzemdē. Ūdeņi bija iztvaikojuši pa atveri manā ādā. Es izmisusi gāju pie ārsta. Tālāk, kā jau realitātē. Bija svētdiena, un neviena ārste negribēja mani pieņemt. Kad beidzot izcīnīju apskati, tad daktere, kas izskatījās pēc Solveigas no Ugunsgrēka, visu laiku mani rādama, ka nenācu laicīgi, atgrieza man vēderu, izvilka nomirušo augli, kā arī vēl veselu čupu priekšmetu - garu sašūtu pelēka auduma trubiņu, kas kādreiz bijusi domāta peles aste bērnu teātra uzvedumam, vai arī lupatu zarnu modelīti no Tehnoannas pagrabiem, kā arī vairākas manas rokassprādzes un auskarus. Kādā no iepriekšējiem sapņiem acīmredzot biju gribējusi ar šiem priekšmetiem aizbāzt atveri. Ārste joprojām rājās, sauca mani par tumsoni un tad paziņoja, ka turpināsim operāciju Neretas slimnīcā. Mani pārņēma šausmas, jo Neretas slimnīca, arī kad vēl nebija slēgta, bija maza mazītiņa, un diez vai tajā varēja veikt vēdera dobuma tīrīšanu, vobšem es baidījos, ka saķeršu asins saindēšanos. Tomēr neviens mani nesteidzās vest uz šo slimnīcu, un vēders pamazām sadzija netīrīts. Kad pavilku uz augšu kreklu, redzēju labi savilkušos brūci, un gandrīz vairs nesāpēja. Es tikai zināju, ka gribu bērnu.