Ilgais ceļš uz gultu.
Šorīt biju vislaimīgākā. Nav labākas sajūtas par to, kāda ir pamosties no lietus šalkoņas aiz loga. Izskaidrot nevaru, bet vecumdienās varētu paklausīties lietū no rīta un tad laimīgi nomirt. Laikam neesmu normāla.

Vakar plika skraidīju pa istabu un ķēru lielu naktstaureni. Pirms kāpu gultā, viņš kā torpēda ietriecās lustrā un apdullis nokrita zemē. Tā kā par miegu nevarētu būt ne runas, dzirdot maza sikspārnīša izmēru naktstaureņa čabināšanos pa istabu, bija vien jāķer. Ar rokām nevarēju. Man bail, redzieties. Vispirms metu viņam virsū avīzi. Vispār jau man likās, ka es esmu veikla. bet ar to mešanu bija kā bija. Tad metu kleitu. Tad sporta jaku, līdz visa istaba bija piemētāta ar drēbēm. Pie tam pēc katra tāda metiena viņš sašutis pacēlās gaisā un tad es savukārt metos ārā no istabas. Vienā no reizēm uzmetu jaku un cenšoties viņu paņemt ar visu jaku, saspiedu un sajutu, kā viņš sapiedās. Slepkavība pirms miega. Gulēju labi.