Pāris reizes šodien kāds zvanīja pie durvīm, bet es nevēru vaļā. Ne acis, ne durvis. Dienas gaismu neesmu redzējusi, jo tā pa īstam pamodos tikai vēlā pēcpusdienā. Gandrīz uzreiz pēc tam mani pārņēma paraaktivitātes drudzis - īsti nezinu, ko grābt un darīt. No grāmatu kaudzes pie gultas nevaru izvēlēties nevienu. Varbūt jāpiespiežas lasīt vienu grāmatu no sākuma līdz galam un tad ņemt nākamo, citādi iesāktas ir kādas 7... vai arī jāiedzer ļoti stipra zaļā tēja un jāmēģina izvēlēties no sākuma. Telefonu turpinu ignorēt, kaut zinu, ka pie pirmās izdevības tikšu apbērta pārmetošiem izteicieniem par egoismu un patmīlību. Ko tur daudz apvainoties - esmu jau arī.
Sen nebijis nemiers. Kaut ko gribu, kaut ko vajag. Varbūt vienkārši galva jāizmazgā.
Kaut ko vajag.