tā pat nav sajūta, tas ir fakts. ja mani izdzēstu (nevis es nomirtu!), tas pilnīgi neko neizmainītu. es tikai veģetēju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man šķiet, ir ļoti daudz visādu literāru utml darbu, kas iztirzā tieši to, cik ļoti šāda sajūta ir ilūzija. pat, ja it kā tikai veģetē, arī tā izdzēšana kaut ko mainītu iekš the fabric of reality

(Reply to this) (Parent) (Thread)

protams, protams. ja manis nebūtu, varbūt mana māte nepaliktu emocionāli vardarbīgās attiecībās. vai tieši pretēji. kas zina? izmaiņas noteikti pastāvētu, bet ne būtiskas. es esmu.. dispensable. irrelevant.
es vienkārši dusmojos par to, ka tik ļoti gribu būt Kaut Kas, bet nedaru neko, lai to sasniegtu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tu jau esi Kaut Kas

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu, nu. būt cilvēkam vēl nenozīmē būt Kaut Kam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kādēļ gan ne

(Reply to this) (Parent) (Thread)

eksistēšana nav sasniegums. aizņemt telpu nav sasniegums. būt cilvēkam, protams, ir maģiski, bet tas vēl jo vairāk pastiprina bezjēdzības apziņu, kad saproti, ka nespēj sasniegt pat pats savus sīkākos mērķus.

reizēm šī apziņa mani mierina. reizēm dzen izmisumā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sasniegumi ir personiskās/vides iedvestās idejas, tās ir relatīvas. tāpēc cilvēks var mocīt sevi tikai ar iedomām vien, kurās tu nekad neesi good enough etc, lai gan tās ir tikai un vienīgi iedomas, kurām tu notici un tāpēc ciet, pakļaujoties abstraktam ideālam, kas aizsedz skatu uz to, kas tev jau ir - kas tu jau esi

(Reply to this) (Parent) (Thread)

+++

(Reply to this) (Parent)

pie tām sevis maznozīmības sajūtām es vienmēr atceros citātu (necitēju absolūti precīzi, jo slikums meklēt, bet doma nemainās) par to, ka īstenībā mums ir vairāk bail nevis no sava niecīguma, bet no savas varenības. varbūt gribas sevi pārliecināt par to, ka esi irrelevant, lai nebūtu jāskatās acīs tam Kaut Kam, kas Tu jau esi, kā te ir minēts; plus vēl tam Kaut Kam, kas tiešām gribi/varētu būt.

bet ir arī skaidrs, ka tam nevar tā vienkārši pārkāpt pāri un tas, ka bariņš cilvēku Tev pateiks, ka tā nav taisnība, neko daudz nedod, kamēr pati neesi tikusi līdz drošākai vietai, kurā spēj pati pieņemt to, ka visi mēs esam Kaut Kas, katrs savā veidā, un pasaulei ir vajadzīgs katrs no mums. jo abas tās galējības - "es esmu niecīgs un nekas" un "es esmu ražens dižens visvarens" ir tikai vienas grūtības monētas divas puses, vai ne, šķērslis ceļā uz reālā līdzsvara starp tām lietām, kurās katrs esam nozīmīgi un vareni un kurās tiešām neesam neko ietekmēt spējīgi, apzināšanos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

šo man ir grūti pieņemt. es ticu, ka man vienkārši ir bail no atbildības. un pavisam prasti - bail no tā, kas slēpjas aiz komforta zonas sienām. neizdošanās, vājuma, viss tas parastais.
es nejūtos nenozīmīga kosmiskā līmenī, jo tajā mēs visi kā indivīdi esam nenozīmīgi. es jūtos nenozīmīga savas dzīves līmenī.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es arī nedomāju kosmisko līmeni, jo par to mēs vispār neko nevaram izfiškot. bet tieši kaut vai attiecībā uz sevi pašu - piemēram, ja ilgstoši esi bijis apstākļos, kuros esi niecīgs un reāli neesi varējis neko ietekmēt (piemēram, nez, populārais piemērs ar disfunkcionālu ģimeni), tad ir drausmīgi bailīgi pieņemt, ka tā vairs nav patiesība, jo tur vēl papildus ir jāspēj noturēt nošķīrumu, ka tagad tā nav patiesība, bet tā bija patiesība tajās sūdīgajās iepriekšējās pieredzēs. tāpēc arī es saku par to līdzsvaru, man šķiet, tā ir viena no vislielākajām barjerām kaut kādā sevis pieņemšanas procesā, salikt kopā bildi ar savām varēšanām un nevarēšanām, un pār mēru nebaidīties ne no vienas, ne otras puses. es nezinu, vai var tikt līdz vietai, kur nav jābaidās vispār, jo es pati ar šo visu arī joprojām mēdzu cīkstēties.

mēs visi visu laiku esam Kaut Kas, tas Kaut Kas var mainīties un mainās, un, manuprāt, tā fundamentāli Tavā dzīvē nav un nevar būt neviena nozīmīgāka par Tevi, jo Tu esi savas dzīves saules sistēmas centrālā zvaigzne, gribi to vai ne, bez Tevis nav Tavas dzīves.

(Reply to this) (Parent)