šo man ir grūti pieņemt. es ticu, ka man vienkārši ir bail no atbildības. un pavisam prasti - bail no tā, kas slēpjas aiz komforta zonas sienām. neizdošanās, vājuma, viss tas parastais.
es nejūtos nenozīmīga kosmiskā līmenī, jo tajā mēs visi kā indivīdi esam nenozīmīgi. es jūtos nenozīmīga savas dzīves līmenī.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es arī nedomāju kosmisko līmeni, jo par to mēs vispār neko nevaram izfiškot. bet tieši kaut vai attiecībā uz sevi pašu - piemēram, ja ilgstoši esi bijis apstākļos, kuros esi niecīgs un reāli neesi varējis neko ietekmēt (piemēram, nez, populārais piemērs ar disfunkcionālu ģimeni), tad ir drausmīgi bailīgi pieņemt, ka tā vairs nav patiesība, jo tur vēl papildus ir jāspēj noturēt nošķīrumu, ka tagad tā nav patiesība, bet tā bija patiesība tajās sūdīgajās iepriekšējās pieredzēs. tāpēc arī es saku par to līdzsvaru, man šķiet, tā ir viena no vislielākajām barjerām kaut kādā sevis pieņemšanas procesā, salikt kopā bildi ar savām varēšanām un nevarēšanām, un pār mēru nebaidīties ne no vienas, ne otras puses. es nezinu, vai var tikt līdz vietai, kur nav jābaidās vispār, jo es pati ar šo visu arī joprojām mēdzu cīkstēties.

mēs visi visu laiku esam Kaut Kas, tas Kaut Kas var mainīties un mainās, un, manuprāt, tā fundamentāli Tavā dzīvē nav un nevar būt neviena nozīmīgāka par Tevi, jo Tu esi savas dzīves saules sistēmas centrālā zvaigzne, gribi to vai ne, bez Tevis nav Tavas dzīves.

(Reply to this) (Parent)