|
15. Okt 2019|00:21 |
pie tām sevis maznozīmības sajūtām es vienmēr atceros citātu (necitēju absolūti precīzi, jo slikums meklēt, bet doma nemainās) par to, ka īstenībā mums ir vairāk bail nevis no sava niecīguma, bet no savas varenības. varbūt gribas sevi pārliecināt par to, ka esi irrelevant, lai nebūtu jāskatās acīs tam Kaut Kam, kas Tu jau esi, kā te ir minēts; plus vēl tam Kaut Kam, kas tiešām gribi/varētu būt.
bet ir arī skaidrs, ka tam nevar tā vienkārši pārkāpt pāri un tas, ka bariņš cilvēku Tev pateiks, ka tā nav taisnība, neko daudz nedod, kamēr pati neesi tikusi līdz drošākai vietai, kurā spēj pati pieņemt to, ka visi mēs esam Kaut Kas, katrs savā veidā, un pasaulei ir vajadzīgs katrs no mums. jo abas tās galējības - "es esmu niecīgs un nekas" un "es esmu ražens dižens visvarens" ir tikai vienas grūtības monētas divas puses, vai ne, šķērslis ceļā uz reālā līdzsvara starp tām lietām, kurās katrs esam nozīmīgi un vareni un kurās tiešām neesam neko ietekmēt spējīgi, apzināšanos. |
|