jo stiprāk iedur, jo dziļāk iesprūst.

ejam dzert?

(Reply to this) (Thread)

es ļoti gribu. jau tagad. bet ir cerība uz to, ka vakarā vētra būs norimusi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ok. ja nu kas, tu zini, kā mani atrast. un man šodien brīvs. varu dzert, varu nedzert. varu arī ēst kebabu parkā.

(Reply to this) (Parent)

Hei, mīļā! Turies.

Es gan esmu ļoti on-the-fence par to, vai drīkst paņemt laiku sev, kad kaut kas aiziet pakaļā, vai nedrīkst, jo tam ir gan savi plusi, gan mīnusi. Laiks bieži palīdz sakārtot domas un nesarunāt muļķības, ko vienkārši tajā brīdī jūti un varbūt pat pāproti par kaut ko citu, bet otru "pakarināt" uz to laiku ir baigi nežēlīga lieta, ko darīt.

Varbūt var aiziet, sarunājot konkrētu laiku, kad nāksi atpakaļ un par to runāsi? Lai nesanāk mūžīga bēgšana no sarunas, no kuras bail?

Es nezinu, bet bieži ir sanācis būt šādās situācijās. Es pārsvarā esmu par runāšanu uzreiz, bet cenšos arī piedot otram, ja vajag mazliet paelpot. But you better be on your way back to me. Better make that effort to talk.

Turies vēlreiz. Es esmu slima, bet pie manis arī var.

(Reply to this) (Thread)

paldies, sirds!

galvenā problēma ir tāda, ka otrs cilvēks ir gatavs runāt uzreiz un uz to mudina, bet manās smadzenēs nav nevienas domas. tukšums. es nevaru pat sarunāt muļķības, jo teikumu vienkārši nav. man vajag to apsmadzeņot un tad atgriezties atpakaļ. ja manī būtu vārdi, es ļoti labprāt ar tiem dalītos.

bet mana "uzkāršanās" no malas izskatās pavisam citādi. un nu es baidos, ka esmu cilvēku sabiedējusi un ka viņa klusumā slēpjas kāds briesmonis, kas mani paraus atpakaļ zem ūdens. no otras puses - negribas viņam viņa klusumā uzmākties, traucēt, gribas ļaut tikt galā un atgriezties pašam. tāpat kā es to daru.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Different strokes for different folks. Ja tev timeout ir vienīgā opcija, so be it, bet nevar automātiski pieņemt, ka visiem klusēšan nāk par labu. Kamēr tu to nezini, neuzmākties ir baigi bīstama lieta, ko darīt, jo nerunāšanā tieši dzimst visādi briesmoņi mūsu galvās.

Izrunājot vienkārši ir tas, kas ir.

Man, piemēram, timeout nozīmē nenormālas sāpes un neziņu, kam seko samierināšanās ar sliktāko, ko spēju iedomāties. Un tad atpakaļ es nāku jau savā galvā visu sagrāvusi, pirms esmu devusi iespēju sarunu veidā salabt. Pat, ja es ļaujos salabšanai tik un tā, tas viss process ir nepatīkams, lieks un nogurdinošs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, tur jau tas prāta debīlais paradokss rodas - kad tu pats paņem timeout, tas ir tāpēc, lai sakārtotu domas, nomierinātos un saprastu, ka nav jau nemaz tik traki. kad otrs paņem timeout, tu iztēlojies visu to sliktāko, nolem, ka viņš jau prātā paraksta šķiršanās papīrus un nekad nekas vairs nebūs labi.

(Reply to this) (Parent)