|
29. Aug 2017|15:38 |
paldies, sirds!
galvenā problēma ir tāda, ka otrs cilvēks ir gatavs runāt uzreiz un uz to mudina, bet manās smadzenēs nav nevienas domas. tukšums. es nevaru pat sarunāt muļķības, jo teikumu vienkārši nav. man vajag to apsmadzeņot un tad atgriezties atpakaļ. ja manī būtu vārdi, es ļoti labprāt ar tiem dalītos.
bet mana "uzkāršanās" no malas izskatās pavisam citādi. un nu es baidos, ka esmu cilvēku sabiedējusi un ka viņa klusumā slēpjas kāds briesmonis, kas mani paraus atpakaļ zem ūdens. no otras puses - negribas viņam viņa klusumā uzmākties, traucēt, gribas ļaut tikt galā un atgriezties pašam. tāpat kā es to daru. |
|