| 112 (emociju atgremotājdzīvnieks) |
29. Aug 2017|10:46 |
veids, kā es uzņemu un gremoju nepatīkamas situācijas, ir toksisks (bet kuru gan tas pārsteidz). taču pārmaiņas pēc tas dara pāri nevis man, bet citiem iesaistītajiem. mans absolūtais sistēmas šatdauns šķiet pašsaprotams un ne pārāk agresīvs tikai man. cilvēks, kurš situāciju iniciējis (šajā gadījumā - atklājis nepatīkamas ziņas), gaida reakciju, gaida jautājumus vai vismaz pārmetumus. manas klusās asaras ir ārkārtīgi mulsinošas un, visticamāk, iemet viņa prātu izmisuma spirālē, kurā dzimst vissliktākie iespējamie scenāriji par to, kas sekos pēc šī klusuma. un viņš nobīstas, un viņš apvainojas, un viņš ir neizpratnē.
bet es citādi neprotu. vakarnakt, kad izdevās izvilkt no iekšām kaut kādus salauzītus vārdus, es viņam teicu:
man šobrīd šķiet, ka esmu nogrimusi. ka peldu ūdenī. man vispirms ir jānoorientējas, jāsaprot, kur ir upes dibens un kur - ūdens virsma -, un tikai tad es varēšu iznirt virspusē.
iznirt pie viņa atpakaļ es varēju tikai pati saviem spēkiem. piecēlos ar vārdiem "vēlos nedaudz pabūt viena", aizgāju uzsmēķēt, un viss sastājās savās vietās. zināju, ka pēc mēneša gribēšu izsmērēties pa grīdu un pazust, zināju, ka gaidāms ļoti grūts periods, zināju, ka man būs ar sevi daudz jācīnās, bet zināju arī to, ka darīšu visu, kas ir manos spēkos. biju gatava atgriezties.
viņš bija aizmidzis. vai izlikās. es no rīta biju vēl pusmiegā, kad viņš teica "es vēlos pabūt viens" un aizbrauca.
man rīklē tika iegrūstas pašai savas zāles, un es pēkšņi sapratu, ka varbūt pat skaļš un agresīvs problēmas risinājums (vai vismaz reakcija uz to) ir labāk nekā klusums un bēgšana no skatienu saslēgšanās.
papildināts: sapratu, ka šī iemesla dēļ nekad neesmu ne ar vienu īsti sastrīdējusies. esmu emociju atgremotājdzīvnieks. nokožu kumosu, apsēžos, klusībā to atriju un, kad pieceļos, tas jau ir viegli izgājis cauri sistēmai. |
|