paldies, sirds!

galvenā problēma ir tāda, ka otrs cilvēks ir gatavs runāt uzreiz un uz to mudina, bet manās smadzenēs nav nevienas domas. tukšums. es nevaru pat sarunāt muļķības, jo teikumu vienkārši nav. man vajag to apsmadzeņot un tad atgriezties atpakaļ. ja manī būtu vārdi, es ļoti labprāt ar tiem dalītos.

bet mana "uzkāršanās" no malas izskatās pavisam citādi. un nu es baidos, ka esmu cilvēku sabiedējusi un ka viņa klusumā slēpjas kāds briesmonis, kas mani paraus atpakaļ zem ūdens. no otras puses - negribas viņam viņa klusumā uzmākties, traucēt, gribas ļaut tikt galā un atgriezties pašam. tāpat kā es to daru.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Different strokes for different folks. Ja tev timeout ir vienīgā opcija, so be it, bet nevar automātiski pieņemt, ka visiem klusēšan nāk par labu. Kamēr tu to nezini, neuzmākties ir baigi bīstama lieta, ko darīt, jo nerunāšanā tieši dzimst visādi briesmoņi mūsu galvās.

Izrunājot vienkārši ir tas, kas ir.

Man, piemēram, timeout nozīmē nenormālas sāpes un neziņu, kam seko samierināšanās ar sliktāko, ko spēju iedomāties. Un tad atpakaļ es nāku jau savā galvā visu sagrāvusi, pirms esmu devusi iespēju sarunu veidā salabt. Pat, ja es ļaujos salabšanai tik un tā, tas viss process ir nepatīkams, lieks un nogurdinošs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, tur jau tas prāta debīlais paradokss rodas - kad tu pats paņem timeout, tas ir tāpēc, lai sakārtotu domas, nomierinātos un saprastu, ka nav jau nemaz tik traki. kad otrs paņem timeout, tu iztēlojies visu to sliktāko, nolem, ka viņš jau prātā paraksta šķiršanās papīrus un nekad nekas vairs nebūs labi.

(Reply to this) (Parent)