man ir tāpat. nesaprotu, priekš kam tas ir vajadzīgs. tāpat arī nesaprotu, kāpēc 90% normālo darbu ir jāsākas tajā laikā. es esmu izteikta pūce + arī tas, ka depresīviem tipāžiem raksturīgi grūtāki rīti un salīdzinoši patīkamāki vakari.

(Reply to this) (Thread)

cīruļi vienkārši nesaprot. viņi saka, ka tas ir ritma jautājums un ka var sevi disciplinēt, iemācot sev celties un izbaudīt rītus. man pusotra gada laikā ar ļoti konkrētu ritmu tā arī neizdevās no rītiem justies lietojamai. manai mammai, kas (tāpat kā es un viņas mamma) ir pūce, sava 50+ gadu mūža garumā arī nav pēkšņi radusies spēja bez problēmām celties un būt aktīvai. viņa to dara, jo nekas cits neatliek, bet bez jebkāda prieka.

mans vīrietis to, ka mans "es neciešu rītus" nav tāds ikdienišķs, 'starp-citu' izteiciens, saprata tikai tad, kad mums bija jāceļas un jābrauc ceļojumā, bet es vispirms gultā apraudājos un pēc tam staigāju pa dzīvokli ar tādu seju, it kā gribētu noslepkavot viņu, kaķi un visus cilvēkus tuvāko piecu kilometru rādiusā.

(Reply to this) (Parent)

Piekrītu par to, ka nav saprotams, kādēļ tā (darbošanās 9-17) tiek uzskatīta par normu (pieņemu, ka, tāpat kā čakars ar pulksteņu pārgriešanu, gaismas dēļ), bet par to depresīvo tipāžu lietu gan ne. Man (un vēl vairākiem tuviem, diagnosticētiem cilvēkiem) dienas pirmā daļā ir ciešama, bet viss, kas notiek pēc 19:00, ir šausmas vai panesams tikai ar alkoholu. Bet viss no cilvēka vienmēr.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

OK. Nu skaidrs, tas kā kuram. Man (un vēl vairākiem pazīstamiem) tieši dienas pirmā daļa ir neciešamāka. Šī brīža darbā man ir jābūt 8.30. Līdz desmitiem es principā vienkārši sēžu, dzeru tēju un klausos mūziku. Ir bijuši gadījumi, kad eju 7 minūtes pagulēt tualetē (10 jau būtu pārāk uzkrītoši, vai ne?)

(Reply to this) (Parent)