| 110 (putnu būšana) |
16. Aug 2017|09:44 |
nespēju aptvert, ka cilvēki tik tiešām spēj pamosties pusastoņos, ieiet dušā, sapurināties un būt gatavi dienai. esmu nomodā jau vismaz divas stundas, man joprojām ir nelabi, sāp galva, teikumi liekas kopā ar grūtībām un drusku gribas paraudāt. gluži kā visu to pusotru gadu, ko nostrādāju vietā, kas pieprasīja, lai katru darba dienu deviņos es būtu tur. ikreiz tieši šādi sēdēju, blenzu ekrānā un ienīdu visu pasauli. par spīti kafijai, brokastīm un braucienam ar riteni rīta atsvaidzinošajā gaisā.
šorīt vēl šādai - ar noslīdējušu seju, aizpampušām acīm un nespējīgai parunāt - nācās satikt vīrieša mammu, kas halātā izskatījās labāk par mani un manu puķaino kleitu. ai, pat viņa brālis, kas vakar smagi dzēra un nakti nogulēja mašīnā, izskatījās simtreiz dzīvāks. vai mēs drīkstam dienu pārbīdīt divas stundas vēlāk? es gulēšu tikpat, bet celšos laikā, kas nepadarīs mani par sāpju un izmisuma kamolu.
ja jāmostas sešos, es sēžu gultā un raudu lielām, smagām, siltām asarām, jo neko citu izdarīt neesmu spējīga.
pasaules pielāgošana cīruļiem ir sasodīta netaisnība. |
|