Maijs. 25., 2018 | 04:18 pm

Esmu uz kaudzes zāļu, bet tas ir ok.

Aizliegts dzert, no jūnija atsāku iet uz kačalku.

Notestēsim. Moš tiešam viss paliks labi?

Link | Comment {2} | Add to Memories


Maijs. 21., 2018 | 02:46 pm

Pagājušonedēļ bija ļoti, ļoti štruntīgi, tāpēc nospraudu sauso likumu. Nevienu alu, nevienu glāzi vīna. Neko. Viss strādāja ļoti labi līdz vakardienai. Kārtīgi darīju savus darbus, kopu galvu, lasīju, skatījos filmas, īsumā ja nu ne laba, tad vērtīga nedēļa. Vakar nofilmējām pēdējo dienu un kaut kas noplīsa. Rakstīju J., ka galvenais jau mērenība, nav nekas slikts vakara aliņā utt., un paralēli netīšām pielēju seju. Iztērēju pēdējo naudu, padirsu telefonu, nolikos ar riteni, gan jau sarunāju visas pasaules muļķības pēc kārtas. Šodien darbā svīst stikli no manas izelpas, pakausī asinis, ritenis sadauzīts, izskatos krimināli, jūtos vēl trakāk. Nu kā var tik ļoti nemācēt dzert, dzerot tik daudz, cik es to daru?

J. saka, ka šis laiks ir ļoti slikts un briestot kaut kas īsteni nelabs. Varbūt.

Link | Comment {2} | Add to Memories


Maijs. 19., 2018 | 09:54 am

"Tu jau gandrīz nevari aiziet uz tualeti bez simtgades sajūtas sirdī."

Kairišs zina.

Link | Comment | Add to Memories


Sep. 21., 2017 | 12:17 am

Šovakar es gribu ļoti piedzerties, vislabāk lidmašīnā, kas ved uz Austrāliju vai hoķ Poliju, bet tā vietā pagalam neekspresīvi mainu pozīcijas no hibernēšanas gultā uz smēķēšanu virtuvē un atpakaļ.

Link | Comment | Add to Memories


Sep. 15., 2017 | 11:39 am

Viss šķita skumji un nejēdzīgi, bet tad sākās Riga IFF. Es pilnīgi nopietni nevaru iedomāties vietu, kur justos komfortablāk kā kinoteātrī. Galvenokārt tāpēc, ka neviens nepiepišas, neviens nevar piezvanīt un neviens nav apvainojies par kaut ko. Un pofig, ka tas ir ķipa eskeipisms. Mēs visi esam tādu pelnījuši. Diena, kas nosēdēta kinoteātrī ar tām superīgajām pusstundas kafijas pauzēm, ir ļoti, ļoti laba diena.

Link | Comment | Add to Memories


Maijs. 18., 2017 | 07:05 pm

Dzeru darbā zirdziņvīnu, jo viss naturāli besī. Un, jā, viņš joprojām garšo tieši tā, kā atceros - pēc sūda.

Link | Comment {1} | Add to Memories


Maijs. 7., 2017 | 10:12 am

Vakar biju NT uz "Zilo" un nu ļoti patika. Domāju, ka tas pat nav "labi priekš diplomdarba", bet ir vienkārši tiešām labi. Pēc izrādes gan nosēdos uzsmēķēt vārtrūmē un domāju: "Nu, un ja tā govs skatītos uz mani, nevis Juri vai dzērāju tēvu ar salipušiem matiem, ko redzētu viņa?" Un palika tik skumji. It kā jau boo-hoo, neesam savas labākās versijas, nekad nebūsim, deal with it, bet vai tomēr nevajadzētu savākt savu pakaļu kopā? Nu vismaz nedaudz. Nenodirst laiku bāros un bezjēdzīgos darbos? Ja pilnīgi tūlītēja reakcija uz jēdzīgi pavadītu laiku ir kaut kas tuvākais īstam priekam, ko zinu, tad kādēļ ir visa tā vilkme neko nedarīt, skatīties sūdus un dzert?

Link | Comment {1} | Add to Memories


Apr. 17., 2017 | 12:58 pm

Vakar pēcpusdienā sēdējām ar Jaunekli Labietī un runājām par to, cik bezjēdzīgi vispār ir kaut ko plānot, un ka mēs visu darīsim spontāni - kad patiešām gribas. Ierunājos, ka jābrauc kaut kad uz Liepāju, jo, nu, mana Liepāja taču un šamais cērt pretī "Braucam?" Piecēlāmies, nopirkām divlitreni ar alu, iekãpām tramvajā un devāmies uz autoostu. Autobusā sadraudzējāmies ar brāļiem Jāni un Matīsu, kuri gan, kā man liekas, vairāk gribēja draudzēties ar mūsu alu. Vīri kas vīri, parādā nepalika un pretī augstsirdīgi sniedza savas Heineken bundžas. Jānis bijis ments, bet tagad "vienkārši braukā uz Holandi", par Matīsu neko daudz neuzzinājām, jo pēc pirmajiem 15 kilometriem tomēr izrādījās pārāk saguris. Vārds pa vārdam, Jauneklis stāda mani priekšā kā savu sievu, un es vēl piemetinu, ka pazīstami esam 10 gadus, no kuriem astoņus precēti. Mācījāmies vienā klasē, šamais pēc divpadsmitās aizbrauca mācīties uz Čehiju, pašķīrāmies, bet pēc gada atbrauca atpakaļ un apprecējāmies. Jānim no mūsu skaistā stāsta pat asaras saskrēja acīs, paši vienkārši palikām vēl laimīgāki, lai gan stāsts, protams, bija absolūta diršana. Kaut kur pilnīgā čuhņā aiz Saldus tik ļoti sāk vajadzēt čurāt, ka izejas nav - ir jāstājas. Kā dāma atteicos čurāt krūmos, kamēr autobuss gaida, tāpēc palūdzām izlaist pie kroga. Nākamais autobuss pēc 40 minūtēm, nekas traks. Deviņi vakarā, saulriets, daba, skaisti un brīnišķīgi. Kad izejam no kroga, idilliskā lauku bilde ir pārvērtusies absolūtā tumsā un sniegputenī. Stāvam nekurienes vidū, drebam, kliedzam mīļas muļķības un neredzam pat viens otru. Autobuss, kā jau paredzējām, pabrauc mums garām, bet beigās tomēr apžēlojas un apstājas. Liepājas galā tā pati čurāšanas sāpe. Pārbaudām visas autoostas durvis, kuras, protams, ir ciet, bet atrodam dīvaina paskata mazas melnas durtiņas, kas gan ir vaļā. Uzkāpjam uz otro stāvu, aizslīdam gar durvīm, no kurām nāk gaisma, izejam cauri zālei, kas izskatās pēc botāniskā dārza, un atrodam vēl dīvainākas durvis, turklāt ar kodu. A šās, kā izrādās, vaļā, un aiz tām tualete. Komforts un kosmiskā kārtība atkal uz brīdi nogarantēta.


Ko pašā Liepājā? Daudz smējāmies, bučojāmies un dzērām vīnu ar Jaunekļa agrāko laiku čomu. Šorīt nopirkām Topiņā divas vārītas olas, parkā kāvāmies un ēdām bez sāls.

Tagad, kamēr Jauneklis uz pleca autobusā čuč, gūglēju, kā vārīt vistas buljonu, jo abiem drudzis. Bet tas nekas, tas pie lietas piederas.

Link | Comment {9} | Add to Memories


Apr. 6., 2017 | 02:49 pm

Ienācu šeit, tikai lai būtu iemesls 5 min atpūtināt galvu no darba, jo citādi liekas, ka uzlidošu gaisā.

"Rimi hronikas", Galerija Rīga, vakardiena, ap 22:00 pie konditorejas stenda, sieviete ap 26 otrai sievietei ap 26: "Da zajebala mņe uže žratj etot siera kuka." Bagātie arī raud, tāteikt.

Link | Comment | Add to Memories


Mar. 15., 2017 | 01:50 pm

Iedomājos cik drausmīgi, ka ir bērni ar mentālām problēmām. Ja es un paziņas kā (it kā) pieaugušie varam loģiski izspriest un saprast, kas šobrīd notiek ar ķermeni (pierodu pie zālēm, tāpēc slikta dūša, kaut kas saasinās, tādēļ nevaru gulēt), viņi taču vispār nesaprot, kāpēc pēkšni viņu ķermenim ir krahs. Un cik traki varētu būt, ja vecāki no tā neko nerubī un par to neko nedara. Mēs ta varam pēc pieredzes "o, nav kur likt enerģiju, jāiet pastaigā", "ir lēkme, jāiedzer zāles", bet ko viņiem? Vai jūs atceraties, kā bija sākumā? Es vairs ne. Psih. poliklīnikā rindās arī sēž tikai vecīši (kuri ir kaut kādos superakūtos stāvokļos) un jaunie no 25 līdz 35. Manu vecāku gadu grupas cilvēku (viens 45, otrs 50) vispār nav iespējams piedabūt pie ārsta, bet viņi, savukārt, audzina bērnus, kurus reizi divos mēnešos ved pārbaudīt acis, ausis, plaušas un dibenus, bet, nedod dievs, aiziet uz čekapu pie psihiatra, pat ja bērnam (vai pašam) ir redzamas problēmas. Pļe. Labi, vismaz drīz pamainīsies paaudze un tie trīsdesmitgadnieki, kas šobrīd pievērš normālu vērību savai mentālajai veselībai, paši sāks audzināt bērnus. Nu, daži jau audzina, bet mani 30gadnieki pārsvarā vēl tam briest. Par 20gadniekiem nemaz nerunājot.

Link | Comment {4} | Add to Memories


Feb. 6., 2017 | 12:55 pm

Iz meiču sarunām

- Vīrieši tak ir "no citas planētas". Tikai, ja viņi ir izdomājuši atceļot uz mūsējo, tad varbūt var drusku pielāgot savas kulturatšķirības. Nu apmēram tā, kā eiropieši aizliedz burkas un hidžabus. Paga, vai tas nozīmē, ka sievietes ir kaut kāda veida diskriminētājas?
Es kaut kur pa ceļam saputrojos.

- Tu šobrīd izklausies drusciņ pēc Vīrieša X.

- Nu fak nu.

- Re, nemaz nav tik lielas kultūratšķirības!

- Tad que pasa? Kāpēc nekad nevar iebraukt visā šitajā releišnšitā un attieksmēs un zīmēs, bļe?

- Tāpēc, ka kultūratšķirības ir viens, bet indivīda fucked up prāts ir kas cits.

- Tupi, ka nevar visus salikt divos groziņos - veči un bābas, ar groziņoem uztaisīt 300 eksperimentus un iedot formulu lielajai mīlestībai. Tupi.

Link | Comment | Add to Memories


lietas

Aug. 18., 2016 | 03:47 pm

Vienmēr esmu ļoti apskaudusi cilvēkus, kas te var atļauties rakstīt par savām seksuālajām pieredzēm, mīlestībām vai nu kaut Lielajām Sāpēm. Jau no bloga sākuma lielākā daļa lasītāju ir personīgi pazīstami dzīvē, turklāt pārāk tuvi. Un tad ir tā kā neērti rakstīt par šībrīža aktivitātēm, ja zini, ka to lasīs bijušais (-ie), vai par to, cik neiespējami sūdīgi jūties, ja pēc pāris stundām tiecies ar cilvēku, kas to būs lasījis.

Kad nestrādāju, guļu mājās un skatos Friends. Visu pēc kārtas. Ilgojos pēc savas "kliķes". Mūsējā sen pajukusi un parasti pēc 20 tādas īsti neveidojas, man liekas. Gribas atslēgas no kāda cita dzīvokļa un brīvos brīžos iet uz turieni gulēt vannā. Gribas tā mierīgi kopīgi neko nedarīt - papildīt krustvārdu mīklas, uztaisīt ēst, paskatīties filmas/tv. Gribas negribēt smēķēt. Gribas izlaist nākamo gadu un uzreiz sākt Mišas kursu. Vēl dažreiz gribas bērnu, bet retāk kā augstākminēto.

Link | Comment {3} | Add to Memories


I want to feel like I feel when I'm asleep

Feb. 1., 2016 | 11:49 pm

Klausieties Giles Corey.

Link | Comment | Add to Memories


Jan. 8., 2016 | 04:46 pm

Kopš pirmā janvāra principā gandrīz neesmu pametusi mājas (un, pa lielam, gultu), ja neskaita vienu ciemošanos (ceļš taksī uz turieni, uzreiz gultā tur, karsti dzērieni un datorspēles), vienu gājienu uz veikalu, vienu novadītu izrādi un vienu braucienu uz slimnīcu. Pirmdien varbūt atsākšu dzīvi. Šo dienu laikā esmu noskatījusies 11 filmas un miljons video par sērijveida slepkavām un dzīvnieciņiem. Jo vairāk guļu mājās, jo vairāk galvā sāk nogurdināt gandrīz visi apkārtējie, un mīļāki kļūst tie četri-pieci. Es zinu, ka daži māk uzturēt kontaktu ar tiem 4-5, pārējos liekot kaut kādā citā grozā un citādāk viņiem pieejot, bet es to diemžēl īsti nesaprotu. Nu kā tā?

Link | Comment | Add to Memories


Dec. 29., 2015 | 12:39 pm

Vakar bijušais uzaicināja kopīgi paspēlēt datorspēles un, nu, bija tik vienkārši, kruti un mīļi. Viss jau tāpat kā agrāk tikai ar citiem noteikumiem. Braucu taksī uz mājām un beidzot bija miers. Tagad čut ne gribas savest visas sajātās attiecības kārtībā. Laikam atkal starpsvētku sentiments vai kas nu tur. Nebūsim pidari.

Link | Comment | Add to Memories


Dec. 23., 2015 | 05:06 pm

Dumjais Ziemassvētku sentiments. Vakar aiz skumjām darba eglītē netīšām izdzēru pudeli vīna un tad skrēju uz režijas eksāmenu. Izklausījās, ka scenārijs viņiem patīk un viss jau būtu okei, ja būtu izlaidusi, piemēram, vārdu "pidars", izsakoties par kursabiedrenes varoni. Vai neiesaistījusies personiskās sarunās ar pasniedzējiem, kas pieprasa atrasties pusmetra attālumā. Vai neatlūzusi uz kāpnēm, vai nepasūtījusi kursabiedru dirst, vai vispār mazāk runājusi.

Šodien klausos visus Bonus Vainerus un Sufjanus, skumstu bez piedzeršanās un mēģinu izdomāt, kā neaiziet uz izrādi, kurai Ziemassvētku vakarā zem eglītes rakstīšu recenziju.

Link | Comment | Add to Memories


Dec. 16., 2015 | 11:00 am

Protams, ka no desmit skriptiem man ir seši. Pēc trīs stundām iesniegšana. Par laimi, es kaut kādu iemeslu dēļ patīku Gruzikam (gan jau tāpēc, ka man patīk nāve un kailas sievietes), kurš mani reiz izveda no nodarbības un, intensīvi skatoties acīs, uzbrūkoši jautāja: "Diāna, vai tev ir depresija?!" Apstulbu tik ļoti, ka izdabūju tikai tādu "eeee". Tad mēģināja aizfūrēt pie sava psihiatra un piesolīja termiņu pagarinājumus.

Vēl šodien nāk čalītis, kurš laikam dzīvos manā istabā, a es vēl nezinu, vai man pašai ir, kur doties - t.i. vai es tiešām varu krešot Tēriņos. Nemaz nerunājot par sakravātām mantām un jadajada.

Varbūt kādam ir alternatīvi ieteikumi budžeta klases dzīvošanai (līdz 100 un ne istabā ar vēl pieciem nepazīstamiem cilvēkiem) centrs-Āģītis-Maskačka ietvaros?

Vai enerģijas pastiprinātāji, kas nebūtu amfetamīns?
Ēdu daudz augļu, dārzeņu un graudu, pārvietojos ar kājām, katru rītu eju remdenā dušā, dzeru daudz ūdens un visas šīs parastās lietas, a jūtos apjukusi un vārga.

Link | Comment {3} | Add to Memories


Īsumā par svarīgāko

Nov. 21., 2015 | 09:10 am

Ir novembris. Gribas aiz pieraduma čīkstēt par maksimālo depresiju, bezmiegu un apnikumu, bet šogad reāli tā nav. Ne jau tā, ka viss būtu ideāli, ne tuvu tam, bet šogad nav bezcerības.

Top izrāde, pie kuras strādā tikai septiņi cilvēki (2 aktieri, režisors, asistents, horeogrāfs, skaņotājs, gaismotājs), ja neskaita to, kas izdarīts jau iepriekš - mūzika, tērpi, spēles laukumi. Un tad tādi septiņi vecuma grupā no 22 līdz 60 naktī skraida pa Gaismas pili un visiem naturāli deg acis. Kad izkāp no mašīnas, sākumā nejūti kājas un nožēlo, ka dzīvo piektajā stāvā. Tiec augšā, uzsmēķē un krīti gulēt pat drusku tā kā laimīgs.

Ir ļoti daudz darba un, iespējams, ir atkal jamet nost akadēmija (tur drusku vairāk iemeslu, bet tas tā), šoreiz gan ne tāpēc, ka būtu sataisījusi akadēmiskus sūdus, bet vienkārši jau ir dzīve ārpus skolas vairāk vai mazāk tajā jomā, kas cepī, un trūkst laika, ko tai veltīt. Jebkurā gadījumā, šo bez straujām kustībām.

Ir sašaurināts draugu loks, vairs nav nekādu pienākuma attiecību. Ne tam laiks, ne jēga, tā teikt. Pirms divām vai trim nedēļām aizdevos uz pasākumu ar visu veco parasto varzu, aizgāju pirms pusnakts, nākamajā rītā saraudājos par to, cik visi (īstenībā jau tikai daži) kompleksaini, riebīgi un pretīgi (šis pat ne uz mani vērsts), pārtraucu dažus kontaktus.

Un ir ļoti nedramatiska, bet pilnīgi traka blakuspastāvēšana ar Jaunekli, kurš negroza man galvu un saprot, ka bieži esmu skumja un aizņemta.

Šobrīd ļoti skaista dzīve uz ļoti drūma fona. Pirmoreiz dzīvē lasu ziņas vairāk par virsrakstiem un nespēju aizvērties par to, kas notiek apkārt, bet ne šeit par to jārunā.

Tiekās.

Link | Comment {2} | Add to Memories


Okt. 23., 2015 | 07:31 pm

Patīk vērot, kā sezonāli cibā popularitātes punktus atgūst pašnāvība un depresija.

Mēs ar M~ arī mājās kaļam plānus par pakāršanos augšējā balkona stiprinājumos (tur ir četri, mēs dzīvoklī arī četri - būtu vēja zvani) un pa dienu sūtām ziņas ar citām metodēm. Mums ir arī gāzes plīts, kuras cepeškrāsnī pietiktu vietas divām galvām, bet tad jādomā, kur atstāt kaķus, lai šamie nepamirst, un vai mēs netīšām nenogāzētu arī apakšējā stāva kaimiņus. Tabletes norakstītas saknē, jo baigi ilgs process un kāds jau nu čista atnāktu, vai arī laiks pārdomāt (tad tu piezvani ātrajiem, viņi tevi atpumpē, divas dienas vem atkačalkā, kamēr visapkārt apmīzušies bomži vai pūstoši nariki un pēc mēneša atkal domā, kā pamirt). Pārdozēt stulbi, jo nu negribas savas dzīves pēdējās stundas būt debilam vai dažādās ainiņās skatīties uz savu bērnību, piemēram. Turklāt nedroši - vari vienkārši attapties Tvaicenē, un tur tiešām nav baigi kruti. Varētu iemest fēnu vannā, bet M~ saka, ka tas ir mīts un tur nepietiek elektroenerģijas; tosterim vads par īsu. Varētu slīcināties, bet kāds gan jau pamanītu, turklāt baigi pretīgi. Varētu nolekt no kaut kā, bet tad vajag kaut ko ne publisku, teiksim, zelta rudens Siguldā, Velnalas klintis, tikai, man šķiet, ka Latvijā nav pietiekami augstu dabas objektu, lai tas būtu droši. Darot publiski, atkal jau, nedroši un nejēdzīgi tizli. Vēnas griezt it kā tīri neko, vismaz neredzu pretargumentus tālāk par to, ka pagrūti pareizi trāpīt un vajag padaudz spēka, lai būtu pietiekami dziļi. Foršs breinstormings, tiešām.


upd. Re, cik smuki vienā uzgūglētā rakstiņā: "The traditional hot bath does help, since it keeps the blood flowing quickly, slows down clotting, and is nice to lie back and relax in. Position yourself so that your wrists don't fall inwards against your body, blocking off blood flow."

Link | Comment | Add to Memories


Sep. 21., 2015 | 10:15 am

Labi, es neesmu baigi pārliecināta par savu atmiņu korektumu, bet gribēju atzīmēt to, ka vakar pakritu priekšā braucošam vilcienam. Šoka vai kritiena vai es nezinu kā dēļ pati necēlos laikam, un Ž. bija mans glābējs. Nu, kā filmās. Viss ir čotka, tikai ķermenis zilumos, kāja pārpampusi un plaukstas joprojām asiņo un salīmētas. Plus, reāli ērmīga sajūta.

Vienmēr ir bijis ļoti bail no vilcieniem. Bērnībā murgoju par visādām vilcienu avārijām un katastrofām, un vēl pirms dažiem gadiem joprojām, pienākot vilcienam, aizvēru acis un ar plaukstām aizklāju ausis. A re. Kādu laiku, šķiet, negribēšu pat iet tuvumā stacijām un sliedēm.

Link | Comment | Add to Memories