Pavēru grāmatu skapi
Biju gandrīz simtsprocentīgi pārliecināta, ka man plauktā nav neviena Bankovska grāmata. Jo bibliotēkā kādreiz bija tā, līdz ko Bankovska grāmatas, tāds skip, meh, meeeeh, kaut ko biju lasījusi un reāli nepatika tā valodas izjūta. Bet izrādās, ka es kaut kādā aptumsumā pagājušogad humpalās par 0,50 vai 0,40 sančikiem nopirku vienu viņa stāstu grāmatu, pavecu. Neizlasīju, jo nespēju saprast, vai jau biju lasījusi vai nē.
Man patīk LV rakstnieces, bet dāmas. Lielākoties dāmas, viņas īsteni influencē asociācijas. Kuras raksta dažus vārdus, bišķiņ nāvīgi romantiski un ēteriski, tad bišķiņ kā šķēpu vicinot pirmatnējās ciltīs. Rakstiet, nemirstiet! Es agri vai vēlu izlasīšu.
Mēdzu domāt par sen izlasītām grāmatām. Kā konkrētā grāmatā skan bruģis, kad ormanis laiski atstājis purrrpināt zirgus kaut kādā Rīgas šķērsielā. Vēl kādā grāmatā bija vīna dzeršana vārtrūmē un kodīgi saulains Āgenskalns. Kad redzu krievenes, iedomājos par blokmāju mitrenēm, kā tās bēg, līdz ko vannas istabā ieslēdz gaismu.