skrejritenis woop woop
Izrādās, ka manā oldgood Rīgas rajonā tā vis vienkārši nevar nokļūt līdz mājām pēc darba. Nepaspēj uz vilcienu un svjo - gaidi un kūko 40 ar kaut ko minūtes.
Bet tad es tā - ka čing - kāpēc gaidīt, ja var ar skrejriteni aizbraukt līdz lielākas nozīmes stacijai, ja nu gadās nokavēt to vienu vilcienu, uz kuru tiešām jāiet dikti ātrā solī, bez maz vai skriešus, ja pēc darba gribas paspēt uz labāko variantu.
Un arī kad beigsies Covid huiņa - ērtāk būs viss kaut kur Rīgā braukt ar skrejriteni nevis ar doomed Rīgas satiksmi.
It kā likās - a kāda jēga pirkt skrejriteni, ja jau ir sweet ritenis? Nu starpība tāda, ka katru reizi, ja gribas ar to riteni pa Rīgu vai kur citur, jāmaksā bagāžas biļete. Bet skrejriteni var aši salocīt un palikt zem krēsla un nekāda bagāža nav jāmaksā. Heh!
Vakar D. joka pēc ieguglēja, kas tad šamo skrejamriteni konstruējis, izrādās, Krievijā. Man tāds - ohhhhh - nu redzēs, kas tad būs, kad saplīsīs nez, piem. locījuma vieta vai tas sūdiņš, kas fiksē braukšanas režīmu no salikšanas. Un nobrendots kā Shulz - ķipa kā vācu, bet ņihuja nav vācu, OMG krievi ir tik viltīgi.
Ripo okej, vakar notestēju, viss šķiet okej.
Ā nu jā, protams, ka tas ir mehānisks, parasts, oldskool skrejritenis, jo elektriskie imho ir bumba ar laika degli, kad akumulators sāk čakarēties, tad pastāv reāli sadegšanas vai īssavienojuma draudi so yeah, dūmu detektors kind of neglābtu, ja tā huge baterija izdomātu aizdegties. Rīgā kkādam tipam esot akumulators uzsprādzis lodžijā un kkas arī dega, lūk, ja tas būtu noticies dzīvojamā istabā, tad tas diez ko jauki nebūtu. Ā un giroskūteri, kas vispār ir kaulu laušanas mēsli, ap sevi var izdedzināt 10 kvadrātmetrus, ja kkas notiek ar bateriju vai uzlādes laikā kkas notiek ne tā, kā vajag.