nepopulārs viedoklis par šī gada Dod Pieci maratonu
Palasīju dažus maratona DodPieci stāstus. Nesapratu reāli to gadījumu, kur ir reāls braindead ķermenis, kuru ārsti&radi uztur vairāk nekā gadu mākslīgi pie dzīvības(ar aparātu palīdzību), neskatoties uz to, ka medicīnā smadzeņu nāve tehniski skaitās kā jau miris ķermenis. Man tas vienkārši nešķiet ētiski, turēt miesu, kura imitē elpošanu/asinsriti ar aparātiem, labi zinot, ka tā miesa nekad patstāvīgi neelpos, neredzēs, nekustēsies, u.t.t.
Es saprotu vēžiniekus u.c. smagas slimības, kam vajag ļoti spēcīgas zāles, lai vienkārši nejustu arvien lielākas sāpes un agonija nebūtu ilgstoša. Lai būtu pieejama informācija, ko darīt, kad paredzams 99% letāls iznākums, nevis vainot ārstus un valdību, jo lets be real - neviens nedzīvo mūžīgi un paildzināt ilgstošu miršanu nav īsti varoņdarbs, ja cilvēkam sāp viss, kas vien var sāpēt. Tas patiešām ir nepieciešams. Bet es reāli negribēju ziedot naudu, lai ar aparātiem pumpētu ķermeņus bez, pardon, funkcionēt spējīgām smadzenēm.
Nez, ja izvilkšu līdz 40 g.v., uztaisīšu pie notāra papīru, ka slimības vai nelaimes gadījumā kļūstot par dārzeni, nevilkt ārstiem vai tuvajiem garumā mocības vai ilūziju par dzīvību.