Pāvilosta
Saulgrieži bija forši, ar riktīgu marinēšanos. Bija rituāli un danči, tauta no Kurzemes sabraukusi. Kāds bija uz kopgalda uzlicis nāvīgi garšīgus mazsālītos gurķīšus. Uguns rats gan nogāja greizi no kalna uz skatītājiem, bet visi modri un neviens ar degošiem salmiem nedabūja pa kājām. Tad vēl uzzināju, ka rapšu lauki reāli pakšķ.

Otrajā dienā braucām uz Liepāju marinēties (marinēties nozīmē darīt Neko Īpašu, vienkārši staigāt un tad ēst un tad atkal staigāt un tā tālāk). Prikiņ, Karostā atradu 1977.gada kapeiku. Tā vienkārši, pie iebraucamā ceļa uz random garāžām un kanālmalu.
Krāmene esot Karostā samazinājusies vai vienkārši pirms svētkiem nebija nācēji ar grabažām. Atradām veikalu "Naktiņš". Shady. Karosta joprojām ir shady un tādēļ tur ir forši. Uz mola bija daudz makšķernieku, ne uz tā lielā Ziemeļu mola, bet uz viena mazāka. Tad es uzzināju, ka tie klunkšķi apakšā molam nozīmē, ka apakša ir izskalota. Jā, ļoti useful informācija, tas laikam bija iemesls, kāpēc Andrejsalas moliņš aiztaisīts, jo kaut kādas betona plāksnes vai kas viņ-tur-it-kā esot iebrukušas.

Patiesībā interesanti, ka paspējām uz Karostu tikt nedēļā, kad vēl nebija sācies n-tais Kalpaka tilta remonts, kas nozīmē Karostas atslēgšanu no civilizācijas. Kur jau tā ir diffrent kantrī, kaut kāda Rusņas sādža savā sulā.

J. paņēma stopētāju,protams, jautājot mums aizmugurē vai jāņem. Kas tad mums. J. it kā neņemot vispār stopētājus, bet ja jau mašīna gandrīz pilna, kāpēc gan vēl vienu nepaņemt, viņš tad nu paņēma līkumu līdz Liepājas šosejai, lai labāk pēc tam stopojas tālāk. Patiesībā intersanti ar to stopošanu jāņu laikā. Man vienmēr tā kā drusku bail tad stopēt, jo ja nu apstājas kaut kāds dzērājšoferis, tad tas nebūtu vairs fun.

Vakariņas kā jau laukos burvīgas. Vispār burvīgi. Līgo dienā/vakarā bijām Pāvilostā. Vecco spirta brūzi apskatījām, tas drīz sabruks, pat laukakmeņi gāžas ārā, jo fasādē ieauguši koki. Patiesībā ļoti feina mazpilsētiņa, tādā ziņā, ka koka mājas tur atjauno nevis atstāj galīgā likteņa varā. Tāpat arī Pāvilostā kreisajā pusē, kur tipa kartē atzīmēta nūdistu pludmale, tur laikam viena no tīrākajām piepilsētas pludmalēm, kādā esmu bijusi. Lielajā plastmasas kuļķenē salasījās tikai 1 pudele un no jūras izskalotas zilas auklas un pāris pārāk asi stikla gabali, principā par 99,9% mazāk figņas nekā pierīgas jūrmalās. Kas tad arī apstiprina manu hipotēzi, ka pierīgas pludmales un Ogres zilokalnu peldvietu ar plastmasu piemētā iebraucēji nevis vietējie. Jo zin kā, uz Pāvilostu džumīt neviens no Rīgas netraucas, toties uz nez, vecāķiem, lielupi, Dubkalniem utt gan.

ak jā ēdām restorānā. Huļi es izvēlējos kaut kāda dīvaina nosaukuma figņu kas izrādījās KAUT KAS no KAUT KĀ veidoti bezglutēna makaroni ar trīs nenolobītām garnelēm FUCK YOU, FUCK YOUUUUUU es mājās esmu cepusi garneles ar ķiplokiem un sviestu, kas garšoja 100x labāk nekā tā sūda fancy nosaukuma figņa. Restorāniem vajag prasties ēdienkartē ielikt, pirmkārt, paskaidrojumus, otrkārt, kaut ko garšīgu.
Toties visu atsvēra melnbalts kaķītis, kuru varēja arī paņemt rokās.

Saullēkts bija jauks un tieši tāds, kādu to biju domājusi ieraudzīt, ar drusku miglas mutuļiem un krāsu mainošu mākoņmalu. Ā jā, kapos tur bija piemineklis noslīkušajiem jūrā braucējiem. Tas patiesībā interesanti, ka Latvijā kapi tomēr mēdz būt atšķirīgi, piemēram, uz kapu pieminekļiem tiešām tur Pāvilostā bija lūkojama diezgan bieži jūras un zvejas tematika.

Pirmoreiz mūžā izbraucu ar vilcienu Liepāja-Rīga. Kāpu iekšā Skrundā. Redzēju Brocēnu staciju beidzot arī. Ir OK. Nezināju, ka tik purvaina-mežaina līnija, drusku atgādināja Ērgļu līniju. Pēc tam protams, baigais sagurums. Pat marinēšanās tālu no mājām drusciņ izsmeļ spēkus, ja saule nemitīgi spīd.