flešbek wīkends
Pēc darba devos pie jūras ar R.,C.&V. Ap saulrieta laiku parādījās odu mākoņi un ēda nost. Bija desas,bet minigrils nebija. Patiesībā labi, arī iekšzemē dzīvojot un strādājot, pie jūras var aizbraukt +/- stundas laikā (nepilna pusstunda no darba uz Rīgu, nepilna pusstunda līdz Kalngalei). Vakarā braucot mājās konduktors nemaz neaizgāja pārbaudīt biļetes uz pēdējo vagonu līdz pat gala stacijai. C.izlēja kolu uz sēdekļa un man no rokām izkrita desa no smiekliem. Redzēju kafejnīcu, kura VIENMĒR nestrādā un tādu tur to atceros no neatminamiem laikiem. Flešbeks nr.1.
Tad gājām uz alu un tad devāmies uz ķengaragu. Gājām pa taku gar veco skolu (62.) un veco pārtikas veikaliņu, kurš nav bankrotējis brīnumainā kārtā. Es pa to vienu slīpo taciņu no tā veikala līdz vecajai skolai nebiju gājusi no 2011.gada jūlija, kad gāju pēc atestāta. O, tie tik bija laiki - viss videnes laiks ārpus skolas.
Tā nu ar R. aizgājām tādā kā flashback ekskursijā uz to mazo veikaliņu netālu no skolas un arī beķera drupas (dažādas flīžu grīdas un to fragmenti), pēc tam uz Sarkanā kvadrāta rūpnīcu. Tāpat vien, jo tur labi smaržo arī neejot iekšā. Pēc mitra betona un kvēpiem. Tāda smaceņa reti kur sastopama forever, vienalga vai 2010.,2012.,2015. vai 2018.gads. Vēl viens flešbeks. R. iegāja iekšā un gandrīz uzrāvās uz metālgriezējiem.Es jau viņam teicu, ka ja durvis stāv plaši vaļā kā laidara vārti tik dzīvā vietā (kuru parasti samērā rūpīgi un reguāri cenzē), tad kaut kas nav kārtībā un ķipa lamatas. Flešbeks nr.3 - es ar intuīciju zinu, ka kaut kas nava, tas ir zuperskils. Turpat arī divi sīkaļas gar rūpnīcas stūri aizgāja un pēc kāda laika nāca atpakaļ, sadevušies rokās. Mošk kāds autošrota onkuls sabļāva uz viņiem.

Jo ilgāk dzīvoju mazpilsētā,jo vairāk saprotu, ko nozīmē Rīga, pilsēta, kur teju katrs kaktiņš un stūrītis ir aizpildīts ar 101 atmiņām. Tā ir vieta, kur satiekas labi cilvēki, bet dzīves kvalitātes ziņā (vide,gaiss,rajoni/kaimiņi,hujņas un stresa līmeņa ziņā,satiksmes u.t.t.) tā pilsēta ir galīgi garām.