#metoo
Palasīju. Sažņaudzas sirds,pat ļoti, ka sievietes, kas ir raksturā funky, skaistas un rawwr saskaras ar tik kretīnisku attieksmi un visā visumā tikai tāpēc, ka ir sievietes. :(
Man teju vienmēr šai ziņā by default ir paveicies - esmu īsa,krūšu izmērs ir tāds,kāds pašai netraucē,nav medainā toņa balss un "meitu ģēģeriem" visādi citādi neinteresējošs objekts. :D

Taču tie stāsti man uzjundīja atmiņā trīs situācijas, no kurām ik pa laikam ar dalītām jūtām un ar netaisnīgo vainas apziņu atceros tikai vienu.Par spīti tam,ka esmu ļoti daudz redzējusi (maskačka,yo) pārīšu strīdus ar kautiņiem uz ielām,lasījusi ļoti daudz baisus stāstus gan iespiestajā literatūrā, gan ziņās, arī es esmu jutusies tā, kā nevajadzētu justies.Ātri izsecināju,ka visas īsto agresoru taktikas ir primitīvas un vienkāršas un ka aiz tās agresijas slēpjas psiholoģiskas problēmas un principā garīgi vāji vīrieši. Agresors bija tikai pirmajā gadījumā, pārējos divos tikai nepiedienīga apstākļu izmantošana, kas arī nav attaisnojama.

Te nu uzreiz piebilstu, ka neviena no situācijām nav saistīta ar pirmo boifrendu,kas bija manas māsas klasesbiedrs. Viņš bija ļoti labi audzināts metālists,saprotošs un sarunājām, ka nesteigsimies.Bija,protams,cilvēki,kas skatījās ar šķību skatienu un par to nebrīnos,jo mums bija vairāku gadu starpība.Mums bija stulbi un bērnišķīgi strīdi, bet tas ir vienīgais sliktais, ko par viņu varu pateikt.

Situācija nr.1:
Gaišā dienas laikā pēcpusdienā izsekoja mašīna industriālajā rajonā,kur visas ielas garumā ir tikai viens krustojums.To atklāju tad, kad pamanīju, ka kādas 5 minūtes mašīna velkās tikpat lēni kā es (lēnā solī gāju mājas no klasesbiedrenes mājas)Jau zināju, ka tādās situācijās nekādā gadījumā nedrīkst pievērst pastiprinātu uzmanību, palēlināt gaitu,ejot pa ietvi jāiet pēc iespējas nostāk no braucamās daļas. Paātrinot gaitu turbo ātrumā, mašīna arī uzņēma gaitu,bet turpināja braukt līdzās. Prātā pārcilāju "es taču neizskatos pēc kāda no rajona narkomānēm, kas būtu kaut ko parādā",tas bija vienīgais iemesls, ko spēju savā galvā tobrīd iedomāties, jo palika ļoti neomulīgi un sirds teju leca ārā pa muti. Dzīvoju rajonā, kur bija daudz narkomānu un točka.Tālumā saskatīju, ka no tā paša vienīgā krustojuma iznāk sieviete ar bērnu ratiņiem. ĀLELUJAAA!Sargeņģeļi eksistē! Jau tā gāju lieliem soļiem, bet tās minūtes, kuras vajadzēja patērēt, lai sāktu iet tieši aiz tās sievietes, likās kā mūžība. Drausmīgi.
Mašīna vēl turpināja sekot vēl brīdi,kad sāku iet cieši astē tai sievietei ar ratiņiem,bet tad, par laimi aizbrauca. Tajā brīdī paskatījos uz šoferi - nenormāli average,bet ar saulesbrillēm. Teju vai priekā konstatēju "suka,slēpies!Nerādi īsto seju, jo baidies,ka vari būt atpazīstams citur".Tad vairākas nedēļas izvēlējos iet pa apkārtceļiem,nevis īsāko ceļu, nekad vairs to mašīnu neredzēju. Taču tajā pašā gadā vai nākošajā dažas klasesbiedrenes stāstīja par kādu mašīnu,kas vēlos vakaros Ķengaragā seko pusaudzēm. Iespējams,ka tas bija tas pats šoferis.

Situācija nr.2.
Es biju supersamīlējusies vienā čalī,kas bija manā vecumā un vakars ieilga viņa istabā (tas bija no sērijas,aizgāju ciemos un pēc stundas vairs neiet sabiedriskais transports) un es nespēju pateikt nē.Noteikti jāpiebilst, ka es biju pavisam nesen izšķīrusies no pirmā boifrenda,ļoti bēdīga,depresīva un likās,ka ar to visu nolāpīto huiņu izgāzīšos eksāmenos,dvēseles plus sāpes točna nav patīkama pieredze.Eksāmeni pagāja kā nemaņā,bet tomēr saņēmos un dabūju visnotaļ labu vērtējumu. Piedzīvojumiem ārpus skolas un 4 sienām biju gatava, es tanī laikā ar daudz dažādiem čaļiem un krazy draudzeni vazājos shady vietās, fabrikās un bunkuros, arī vēlās vakara stundās un naktīs,stundām ilgi pētīju kartes, kamēr atradu jaunas vietas,tas drudžainais hobijs mani izglāba no depresijas. :)
Taču romantiskiem/seksuāliem piedzīvojumiem tik īsi pēc šķiršanās vēl galīgi nebiju gatava, es domāju, ka tā ir ļoti raksturīga jaunu meiteņu kļūda, arī es toreiz biju maza(18?19?) un stulba un vispār tā ir stulba situācija, ka ļaujoties tauriņiem jūties slikti un cenšoties izvairīties no tiem arī jūties slikti. Karoče,jaunība,tā gadās tikai jaunībā tīri pieredzes trūkuma dēļ. Es dumji cerēju, ka es varēšu platoniski draudzēties,speciāli izvairījos no viņa,jo bļin, es biju iemīlējusies un lidoju tā kā karuseļos un smadzenes vienkārši nestrādā,mans ķermenis bija kā paralizēts no tās tauriņsajūtas un emocionālajām šķiršanās sāpēm. Enīvej, atgriežoties pie tās nakts. Es nebiju gatava un nespēju to pateikt, jo jutos kā paralizēta, nespēju nekādīgi piecelties, aizšņorēt kurpes un pateikt atā. Es tikai vairākas reizes jautāju,cik ir pulkstenis.Visu nakti centās pielauzt,lai gan es aizgriezos un izlikos, ka cenšos aizmigt. Āāā,vēl tagad atceroties gribās ielīst zemē, jo pilnīgi viss tagad šķiet kā "pati uzprasījies uz lamatām",jo iepriekš precīzi nezināju kur viņš dzīvo un ja ietu uz mājām,nāktos šķērsot most shady Maskačkas vietas. Pēc tās nakts es viņu gribēju nekad vairs neredzēt, bet mēs tomēr vēl kādu laiku ik pa laikam satikāmies. Man visu to laiku nepameta vainas apziņa par to nakti, ja tās nebūtu un es spētu pateikt, ka darīt TO nav laba doma, tad viss būtu bijis daudz,daudz savādāk.Es par to ilgi jutos ļoti nelāgi,ne savā ādā. Tā ir mācība visam mūžam,ka nav nekādas vienkāršas ciemošanās vēlos vakaros. Vienīgais izņēmums varēja būt dzeršana ar kursabiedru vēlos vakaros uz balkona,jo tad, kad ir besis un skolā neiet un darbā arī nē, tad gribas vienkārši dzert un runāties par studiju lietām.

Situācija nr.3
Es biju drusku "ahujelā" pārsteigta, kad viens koučserferis vienarpus dienu neteica, ka viņam tomēr nav papildus gulta vai matracis, jo ciemos bija atbraucis viņa draugs un tas matracis tika viņam, nevis man. Taču tā bija neveikla apstākļu sakritība, nevis ļaunprātība,bet tomēr nepatīkami. Mēs sēdējām uz jumta ar viņa draugu un dzērām līdz diviem naktī. Kaučserfera draugs noplīsa ātrāk un aizņēma to matraci citā istabā. Kad pēc sazin-kurā alus jau bijām pusmiegā, devāmies gulēt. Koučserferis atvainojās, iegāja blakusistabā un atnāca atpakaļ,skaidroja, ka draugs ir saldi aizmidzis uz tā matrača un ka negribot modināt un teica, ka viņa gultā vietas pietikšot abiem. Nu oukei. Pa pusei izģērbāmies un saspiedāmies tajā gultā (tā gulta bija TIEŠĀM maza).Mēs bijām tik cieši viens otram blakus,ka varējām just, kā otram cilājas plaušas elpojot.:D Drusku vēl parunājāmies un pajokojoāmies(ne divdomīgi),jo c'mon - tāda situācija šausmīgi neērta, jo burtiski esi gultā ar svešinieku. Jāpiebilst, ka viņš bija ļoooooti pievilcīgas miesasbūves ugunsdzēsējs,bet mani tas enivei atstāj vienaldzīgu, jo neesmu vienas nakts sakaru piekritēja. Jau laižos miegā,te pēkšņi viņš uzlika uz mana pleca roku,kā apķerot (bija agrs pavsaris,diezgan pavēss istabā). Uz pussekundi drusku pamiru,jo roka it kā neuzkrītoši,bet tomēr virzījās zemāk. Neapjuku, stingri saspiedu viņa roku un atvirzīju to prom no sevis, pasakot "Don't do that. Goodnight". Nu bļe, ja esi nostādījis mani neērtā situācijā, tas nenozīmē, ka es varētu piekrist sakaram. Nākošajā rītā viņš vainīgi uz mani paskatījās un teica, ka nelāgi sanācis ar to matrača būšanu, es nebiju dusmīga, sasmaidījāmies un gājām taisīt brokastis.:) Es biju mierīga un nejutos slikti,biju priecīga,ka es viņu pieklājīgi atšuvu un galu galā pat ja viņš neapstātos,es vienkārši ietu uz common virtuvi (tas bija tāds kā dzīvoklis ar 6 durvīm) un dzertu tēju nakts garumā un rītausmā nozustu. Enīvej, kopš tā gadījuma jutos pieaugusi un tāda,kas filtrē, ko darīt un ko nē.

Kopumā - nav patīkama tā apziņa, ka tevi var izsekot tikai tāpēc, ka esi siev.dz. būtne un jaunības pieredzes trūkumā neesi iemācījusies, kā pateikt nē. Tu vari būt pašpuika un tik un tā justies offended. Vienmēr galvā ir tas jautājums "kāpēc tieši es un kāpēc tieši tādi apstākļi?". Ehh. Enīvej, tādi riktīgie agresori tāpat agri vai vēlu nodzeras vai iekuļās citās atkarībās vai dēļ agresīvas braukšanas(tam ir jābūt saistītam,arī pravu kačāšana uz ceļa var būt saistīta ar seksuālu frustrāciju) izšķaidās pret smago mašīnu. Pelnītas nāves. ^_^