pirmais korporatīvais
Nu tad tā, biju nejauši iemaldījusies darba korporatīvajā pasākumā (es pat nezinu, kādi godi bij), jo telpa, kurā strādāju, ir koplietošanas telpa gan apmeklētājiem, gan darbiniekiem.

Esmu nostrādājusi tur precīzi mēnesi un man nav ne jausmas, par ko kolēģi vispār runā (it kā jā, ar vēsturi saistītas lietas, bet daudziem tās ir ekstra specifiskas). Nu lūk, es tur uzliku austiņās mūziku (jo tās 100% slāpē apkārtni), bet nē, tiešā priekšniece teicās "pietiks strādāt" vai ko tamlīdzīgu un man nācās ieliet suliņu, uzkost pīrāgu un zemeni un tad galu galā, sāku liet arī vīnu, ja jau tāda iespēja. Sarunās nepiedalījos,jo man nav ne mazākās saprašanas numismātikā (bija kurss, bet daudz kas aizmirsies), tālāk vēl bij runas par perfektajām topošajām telpām, vēl bij runas par mistisku kolekcionāru kaut kur Zviedrijā un tamlīdzīgi. Karoče, mani izglāba regulāra pīrāga paņemšana, smaidīšana un galu galā iegāju post-apo forumā un spoki.el vē, lai nosistu mokoši garo laiku.

UN TAD
pienāca runāties, kā izrādās, iestādes direktors un jautāja, kā man patīk te strādāt, vai nav garlaicīgs darbs. Es godīgi atbildēju, ka nav garlaicīgs, jo man pat brīvajā laikā patīk fotografēt. Un tad bla - bla tev te ir iespēja daudz ko uzzināt, bla bla, varbūt ka pat būs iespēja strādāt ilgāk, nekā līdz gada beigām, bla bla bla.

Ak. Šausmas. Man jau labāk patika cept desas Daugavmalā pavisam neformālā gaisotnē ar Rimi kolēģiem, bet šis bija vienkārši "kill me, kill me now". :D

P.S.
Tagad saprotu D., kas cenšās maximāli pierīties korporatīvajos, vismaz kāds labums. :D