Strādājam mazāk gan, bet toties ir laiks būt neapmierinātiem un depresīviem, gaužamies par vismazākajiem sūdiem,činkstam bez apstājas un rakstām ļaunus TVNET komentārus(joks). Un ja tam drūmajam morāles stāvoklim piepluso vēl pseido darbu, tad tur progress ir tikai kā spožs konfektes papīrītis, bet iekšā puveklis. Maizes šķēle pūst no vidus, tāpat arī cilvēki - ārēji liekas wow progresīvi darbaļaudis,bet patiesībā iekšēji pelē.

Daudzi neprot darīt darbus un tāpēc tie darba augļi tādi gaistoši un nenozīmīgi. Tādu cilvēku ir daudz. Tas Astras ieraksts nez kāpēc sanāca ļoti "nazi" stilā, tāds nebija mērķis. Doma bija atgādināt,ka Latvijas sabiedrība ir tik dziļā muklājā tāpēc, ka cenšamies būt nāvīgi individuāli, tik individuāli un naudaskāri, ka nav vairs vispār nekādu vērtību, kas garīgi cilvēkus turētu kopā, pat ja tie atrodas dažādās valstīs.

Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij’ karsta, tad gaišs bija laiks,
Un pasaule visa tik krāšņa, tik jauka,
Un nākotne spoža kā saules vaigs.

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk bij’ daiļš, kas bij’ svēts,
Un dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.

Un tukšām paliekot zinību slāpēm,
Un beidzoties visam, kas daiļš bij’, kas svēts,
Sirds pildījās nāvīgām asiņu sāpēm,
Bet pagātne arī jau sāpes sedz.
(Veidenbaums)

Migrācija ir demokrātijas pluss. Taču tās galvenajam iemeslam nevajadzētu būt vienkārši naudai, materiālajam. Tur jābūt patikšanai pret tām vērtībām, kas ir pašsaprotamas citā valstī, gatavībai mācīties un lauzt stereotipus, daļēji nojaukt savu provinciāli aprobežoto pasauli un realizēt sevi, jo Latvijā daudz ko vienkārši nav iespējams izdarīt, ko var izdarīt citur.
Tieši kā mazeltov iepriekš rakstīja - iemesli migrācijai ir pat ĻOTI dažādi un es neesmu tik ļoti nazi lai to nesaprastu.:D

Jā,mutvārdu vēsture netiek, kā lai to saka, uztverta par objektīvo, faktoloģisko un neapgāžamo vēsturi, ko pārrakstīs gadus 100 uz priekšu.Laiks/vēsture nekad nestāv uz vietas un tāpēc tā nekad nav pa īstam objektīva, tas ir mūžīgais plastalīns ikviena rokās.
Tā pastāv tikai tad, kad ir runātāji un ir klausītāji.Tajā ir vērts ieklausīties, jo tā ir unikāla. Tas ir līdzīgi kā klausīties draugus pjanā, kuri stāsta reālus piedzīvojumus iz dzīves.Ha!Kad tu būsi vecs un tev būs bērni un mazbērni, tavs pienākums viņiem būs stāstīt par tevis tapšanu par lietaskoku.:)
Viens cilvēks mūža laikā var savu dzīvesstāstu pastāstīt vismaz 3 - 5 dažādos veidos, viss atkarīgs no cilvēka atmiņas un spējas pievērst uzmanību konkrētām detaļām.Tāpēc jau nesen tapa grāmata par aldari,Bauskas un Tērvetes aliņa "tēvu", kurš Klimovičam piemuldēja laikam 7 kasetes.
Man bija arī vectēvs ar neizdzīvoto jaunību (kara izkropļota,agri sāka strādāt fabrikā un pēcāk arī tika dzīts karā) un labi,ka es paspēju pajautāt viņa dzīves stāstu, kura vērtību tā pa īstam apzinājos tikai tad, kad viņš vairs nebij šai saulē. Ko tu neteiksi - viņš arī bija strādīgs,sīkumains līdz pēdējam un paspēja man daudz ko iemācīt. Ka uz rupjmaizes rudenī jāliek virsū ķiploks,jāizēd šķīvis,jāspodrina kurpes,jāmāk braukt ar velosipēdu, nedrīkst kavēt darbu,jātur kārtībā darba galds, jālasa ļoti daudz, nedrīkst nevienam pilnībā uzticēties, jāprot pasmieties pašam par sevi,mācēt uzklausīt,nezagt no darba,atcerēties draugus,novērtēt to,kas ir utt. Dzīvesstāstos ir fiškas un pērles, no kuriem var daudz ko paturēt prātā un pēc tam paša dzīvē pārbaudīt.

P.S.
Patiesībā viss ko gribēju uzrakstīt, bija Jūdas grašu dziesma "Huj viņ zin"
https://www.youtube.com/watch?v=jxeYGp6A4RI