par randiņiem un puišiem (OMG tikai ne to)
Neticēsiet vai ticēsiet, es pēdējoreiz uz tradicionālu randiņu biju 2007.gadā, nu ķipa kad otrs romantiskos nolūkos sagaida ar puķīti, kaut kur aizved, parunājas un tā tālāk.
Diezgan labs ievads tēmai par ko, varētu teikt, cibā vispār nerakstu. Tas būtu pretējais dzimums, ābola otrās pusītes,diez kā to mūsdienās sauc vispār. Sieviešu žurnālu vāki kliedz "esi liktenīgā sieviete!" "100 ieteikumi kā sagatavoties randiņam" "atrodi īsto!". Kam tas ir izdevīgi? Man noteikti nē. :D Ja es būtu liktenīgā sieviete, tas nozīmē, ka es ar automašīnu kādu sabrauktu - liktenīgi, pietiekami. 100 ieteikumi, kā sagatavoties randiņam neģeld,jo es esmu tā, kas pārspēj vidējo aritmētisko vīriešu domāšanu - kafejnīcas,pastaiga gar jūru - bļaģ - ja tas ir romantiski, bič plīz, eju uz randiņu pati ar sevi. Atrast īsto - neviens to nezina un nezinās, īstais vienkārši tas, kuram tu neesi zajebal līdz miršanas brīdim (vai tad tā nav??).

Bet nezinu, varētu uzrakstīt kaut ko par pretējo dzimumu, kas man vienkārši liekas smieklīgi.
Ir puiši,kas gribējuši iepazīties rimčikā pie kases.
Ir puiši,kas uzaicina uz kafejnīcu un stāsta par damsterdaivingu. Damsterdaivinga idejai nav ne vainas,bet brīdī kad es ēdu apelsīnu, tas var pazudināt apetīti.
Ir puiši,kas atšuj un pēc vairākiem gadiem uzraksta, ka ķipa interesējas kā iet un izmet frāzi ka ķip varētu tikties,jo netālu dzīvo,kas man liekas vispār ahujel kvadrātā debīli.
Ir puiši,kas uzrunā draugos vai feisbukā, nelietojot diakritiskās zīmes.
Ir puiši,kas sacienās labi daudz aliņa, bet brokastīs uztaisīs burtiski 2 sviestmaizes. Tas man likās amizanti, jo meitenes arī ir tikai cilvēki un arī mīl ar vēderu un kurām patīk rīt un pierīties, it īpaši otrajā rītā. Tas nebija randiņš, bet tik un tā palicis prātā. Normāli puiši piedāvā meitenēm pierīties!

Man nav nekas daudz ko rakstīt. Patiesībā nav jau arī. Es mēģinu labāk maksimāli izvairīties no offtopic satikšanām, kas iziet ārpus maniem hobijiem. Tādā veidā es sev pataupu visas tās šausmas, kas saucās "randiņu pieredze". Jo ar mani iet uz randiņiem ir patiesi šausmīgi,jo man tas liekas bezjēdzīgi. Klasiskos randiņos nevar iepazīt cilvēku. Var tikai sarunāt visādas šausmas. Un tad šausmināties.
A kā tas nākas, ka viens puisis tagad mani pacieš vairāk nekā 2 gadus? Jo viņam patīk saprātīgas meitenes, nevis cacas, kam vajag tos feikos randiņus. Vispār mēs bijām pazīstami krietni agrāk, bet tas jau ir cits stāsts. Es reizēm iedomājos, kad mēs izšķirsimies,tad šausmīgāka būtu nevis pati šķiršanās, bet gan jauna šausmīgu un bezjēdzīgu randiņu pieredze.