Aina grāmatnīcā: Piekārtoju grāmatas ultra-pedantiskā kārtībā. Pienāk sieviete un ar smailu,manikīrētu pirkstu jautā vai šī ir vienīgā (autora,tematikas,whatever) grāmata.
es:"Jā, šī ir vienīgā grāmata".
sieviete ar manikīrēto pirkstu:"es redzēju, ka jums bija vēl viena cita šī autora grāmata pirms kāda laika."
es:"Iespējams,taču pagaidām ir tikai šī.Varbūt kāda ir uz fotogrāfiju grāmatu galda,varu pārbaudīt."
sieviete ar manikīrēto pirkstu saviebj seju tādā grimasē, nu tādu, it kā kūkas vietā viņai būtu pasniegta melna rupjmaize ar speķi un sīpolu: "Saprotat,tas ir MODES FOTOGRĀFS,kas fotografē MODI."
es:"Aha.Varbūt mums drīzumā pienāks vēl kāda šī fotogrāfa grāmata,bet precīzi nevaru pateikt, kad."

Manas domas pēc tam: Fotogrāfi, kas nebildē huiņu - nu, cita lieta, ir dzirdēti. Ja man jautātu nosaukt vienalga kādus fotogrāfus, es varētu nosaukt duci latviešu fotogrāfu un drusku ārzemju, jo viņi nefokusē uz, atvainojos, LUPATĀM.
Ok, smukuma sajūtas ir dažādas. Saprotu, ka ir cilvēki, kam emocijas izsauc lupatas un to tekstūras. Ķīnas zīdi, lupatgalvu hidžābi, lina apģērbi utt. Taču manā skatījumā tikpat labi grāmatā var iespiest tualetes papīrus un to tekstūras no 20.gs. līdz mūsdienām un nosaukt to par modi un sazin kādu smalko mākslu un tad ievietot šīs te smalkās high ass grāmatas plauktā ar uzrakstu "mana tualetes papīru grāmatu kolekcija". Smalkie cilvēki un viņu izpratne par skaistumu. Lietas, lietas un vēlreiz lietas, kas tiek reproducētas citās...lietās. Things are for using, not watchin' :D