- "Tu tiešām negribi nākt ar mums?"

- "Nē, došos uz sešpadsmitstāveni skatīties" (gribējās teikt - neredzi, esmu skaidrā, tātad HO HO NO) 

"Tiešām negribi?"

- Tiešām.

"Ok, mēs ejam" 

Sēju zābaķeļus Paul Kalkbrenner square 1 ausīs un...stāvot pie sešpadsmitstāvenes dzirdu - iet gaisā! Paskatos mobilajā telefonā - 00:00. Tā kā parasti telefonā laiks rāda par piecām minūtēm vēlāk, likās, ka paspēšu uzbraukt 40 metru augstumā un ugunspuķītes skatīšos no augšas uz...leju. Sanāca savādāk. Minūti dzerot savu rum&cōlu, sapratu, ka ātrāk sagaidīšu pasaules galu un tad ieraudzīju Vārpas skursteni. Jā, vot, es taču ļoti gribēju sagaidīt jauno gadu īstā objektā, tā kā pagājušogad, bet vienītī. Pērn puisis līda klāt skauties un bučoties, bet nez tas 00:00 brīdis šķiet pārāk personiski apcerīgs brīdis dziļi sevī, lai tā traucētos. Ļaunums,iedomība,antisocialitāte,nedraudzīgums?Neviens no tiem. Bet viņš jau nesaprata. Un labi vien ir, jo tagad vairs nevajag saprast vispār neko. Okz, novirzījos no tēmas, bet vienā teikumā - kolektīvā apkampšanās un "tev ieliet šampi vēl?" nav īstais brīdis nekad 00:00. 

Pirmais šī gada bradājums bija pat vairāk nekā izdevies. Gribējās aizčāpot uz objekta mīļāko vietu - ledus amfiteātri, bet nebija līdzi lukturīša. Tas būtu jautri, ja gada pirmais bradājums paliktu arī pēdējais. Tā vietā pastaigājos tikai pa centrālajām ejām un blisinājos. Racionālās domas bija pilnīgā offlainā, par ko pārliecinājos šorīt, klausoties ambiento ZOOM H1N ierakstu ar reālām eksplozijām debesīs (tā mantiņa audiofīļiem varētu būt tīrā medusmaize, vispār). 

http://content26-foto.inbox.lv/albums/s/siipola/02-04-2012/P1110523.sized.jpg

http://content26-foto.inbox.lv/albums/s/siipola/02-04-2012/P1110589.sized.jpg

Un jā, darbs bija līdz 22:30, bet kamēr tiek līdz mājām pulkstenis jau bija 23:00, kas stipri ierobežoja 31.datumu aizvadīt kaut kur citur. Bija smieklīgi redzēt, kā kolēģes trinās un žmiedzās nost, skaļi sakot "lasies ātrāk ārā no veikala, nu taču!!" saviem klientiem, kuriem pirms brīža saldi smaidīja un novēlēja Laimīgu Jauno. Sučkas. 

Pārnākot mājās rēķinājos, ka visi kaimiņi būs drunk (tā arī bija), bet tas šķiet feini, jo nekad nenonākšu līdz viņu kolektīvās apziņas līmenim (ka tikai piedzerties Garo vai ar viskiju, kas ož pēc gumijas...Atpestī!?). Viņi klausījās Pokemon ievada dziesmu, kur "gotta catch em all" :D Tas bija funny ^^ Un vispār kaimiņi ir funny un sirsnīgi. Pagaidām nenožēloju, ka dzīvoju izteiktā proletāriešu miteklī, kura iedzīvotāji svēti apgalvo, ka Možuma tējām ir laba kvalitāte. :D Puikas pat bija izcepuši piparkūkas (pat oriģinālas, uz kurām bija rakstīts "bezfilma", "stīvs" un tā tālāk). Mirkli vēlāk bija interesanti vērot, kā pēc manas iniciatīvas visi pastāstīja, ko labu paveikuši pērnajā gadā. Kad viņi stāstīja, noķēru to brīdi, kad acu skatienos izteikti varēja manīt, cik ļoti viņi izmisīgi cenšas atrast īstos vai neīstos vārdus. Ieiet savās dvēselītēs. Vot. Bet ilgi es tur nedzīvošu, tas ir simts punkti. Starp možuma tēju piramīdām un tukšumu, kas izdalās kā eksplozija, kad pajautāju "ko labu sadarīji šodien/kas labs pasaulē notiekas". 

Šis bloga ieraksts tapa stresainā kafiju iespaidā, pirmais eksāmens ir jau rīt, nezinu kur likties, bet domās ir tikai Liepājas un Daugavpils tramvaji, kuros šogad noteikti vizināšos. Un ir tāda smieklīga apziņa, ka 1.janvārī visi ir vai nu pohaini vai drudžaini laimīgi. Vienmēr šķiet, ka citi 1.janvārī ir laimīgāki nekā es. Jo viņiem it kā ir iemesli par ko un kāpēc. Vienmēr. Lieli iemesli. (viss, jābeidz dzert kafija un jāiet bradāt)