Comments
es arī esmu dzirdējis skolārus vīpsnājam par "atzīšanās literatūru". Vai vēl ļaunāk - par misery memoirs. Bet dažiem politiskajiem autoriem tāda vīpsnāšana šķiet kārtējais apspiešanas, "vietas ierādīšanas" un varas akts.
Pilnīgi noteikti vietas ierādīšana un varas akts, jo tas katram idiotam ir skaidrs, ka tas, kas padara literatūru par sliktu literatūru, nav temata izvēle, full stop forever.
Starp citu arī nesen izlasīju to eat love pray, kas izrādījās norm.grāmata, tipa ļoti augstas kvalitātes pētnieciskā žurnālistika, un sapratu, ka es es pati esmu pilna ar šādiem te aizspriedumiem.
Starp citu arī nesen izlasīju to eat love pray, kas izrādījās norm.grāmata, tipa ļoti augstas kvalitātes pētnieciskā žurnālistika, un sapratu, ka es es pati esmu pilna ar šādiem te aizspriedumiem.
(Reply to this) (Parent)
Ā un vēl protams ir tāda lieta kā tematu mode, bet šis aspekts arī ir jāapzinās. Pašam savas vīpsnāšanas avotus ir jāapzinās.
un tevis minētā nespēja just (kas man, piemēram, šķiet sinonīms sociālam apjukumam) ir aktuāls un valīds temats.
Protams!! Es tikai par to, ka šis jau kopš Hemingveja aktuālais virziens netiek apvīpsnāts veidā, kas būtu pielīdzināms vīpsnāšanai par pārlieku jušanu, lai arī tā ir tāda pati apsēstība ar emocionālo pasauli.
tad vienojamies, ka labākajos piemēros vienmēr ir arī laba daļa paškritikas. Pažēloties drīkst un vajag (tāpat kā labējie žēlojas par visādiem norietiem), bet paškritikai jābūt šādas literatūras karkasam.
Vai arī vienkārši dziļāka doma
Es žēlojos nevis par pašiem darbiem, bet par izplatītu to kritizēšanas veidu, kurš manī pamodina feminist angst. Man kā mākslas baudītājam nav nekas pret dročīšanu uz atsvešinātību, vai lepošanos ar emocionālās inteliģences trūkumu, ja to dara kvalitatīvi. Tāpat arī var riebties darbi, kur pielūdz jūtas, piemēram, nepatīk Margareta Atvuda. Bet tam nav nekāda sakara ar tematu!
Es žēlojos nevis par pašiem darbiem, bet par izplatītu to kritizēšanas veidu, kurš manī pamodina feminist angst. Man kā mākslas baudītājam nav nekas pret dročīšanu uz atsvešinātību, vai lepošanos ar emocionālās inteliģences trūkumu, ja to dara kvalitatīvi. Tāpat arī var riebties darbi, kur pielūdz jūtas, piemēram, nepatīk Margareta Atvuda. Bet tam nav nekāda sakara ar tematu!
redzi, tu esi ideālā publika, kādas nav daudz. Bet tas ir vesels cits temats - ko iesākt pārējo publiku zālē, kura neredz, bet kuras automātiska daļa tu esi autora priekšā.