Comments
Protams!! Es tikai par to, ka šis jau kopš Hemingveja aktuālais virziens netiek apvīpsnāts veidā, kas būtu pielīdzināms vīpsnāšanai par pārlieku jušanu, lai arī tā ir tāda pati apsēstība ar emocionālo pasauli.
tad vienojamies, ka labākajos piemēros vienmēr ir arī laba daļa paškritikas. Pažēloties drīkst un vajag (tāpat kā labējie žēlojas par visādiem norietiem), bet paškritikai jābūt šādas literatūras karkasam.
Vai arī vienkārši dziļāka doma
Es žēlojos nevis par pašiem darbiem, bet par izplatītu to kritizēšanas veidu, kurš manī pamodina feminist angst. Man kā mākslas baudītājam nav nekas pret dročīšanu uz atsvešinātību, vai lepošanos ar emocionālās inteliģences trūkumu, ja to dara kvalitatīvi. Tāpat arī var riebties darbi, kur pielūdz jūtas, piemēram, nepatīk Margareta Atvuda. Bet tam nav nekāda sakara ar tematu!
Es žēlojos nevis par pašiem darbiem, bet par izplatītu to kritizēšanas veidu, kurš manī pamodina feminist angst. Man kā mākslas baudītājam nav nekas pret dročīšanu uz atsvešinātību, vai lepošanos ar emocionālās inteliģences trūkumu, ja to dara kvalitatīvi. Tāpat arī var riebties darbi, kur pielūdz jūtas, piemēram, nepatīk Margareta Atvuda. Bet tam nav nekāda sakara ar tematu!
redzi, tu esi ideālā publika, kādas nav daudz. Bet tas ir vesels cits temats - ko iesākt pārējo publiku zālē, kura neredz, bet kuras automātiska daļa tu esi autora priekšā.