atmiņas par domām

ir jācīnās par skaidru realitātes redzējumu, tā ir vislielākā vērtība, kuru ir ļoti viegli pazaudēt.

varētu padomāt, ka visumam rūpētu, lai īstenība būtu vērtīga cilvēkiem pati par sevi. cilvēki nav domāti dzīvot īstenībā, bet romantizētā/estetizētā sapisienā, un īstenības iejaukšanās tur parasti ir traģiska

(Reply to this) (Thread)

Es nezinu, ko tu domā ar visumu, bet piekrītu, ka Īstenība nav vajadzīga kapitālisma autopoiēzei, nedz arī dzīvības turpināšanai, bet ir vajadzīga cilvēka laimei, jo dzīve maldos ir lielas ciešanas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

… dzīve maldos ir lielas ciešanas

atkarīgs no maldiem, tāpat kā tas ir atkarīgs no īstenības, ko cilvēkam tā var dot. tā ir drīzāk parastā ticīgo iedomība, ka var darīt kaut ko un tad pienākas atalgojums, tikai ticības vietā šoreiz ir patiesība. pasaules skatījumā ar vienaldzīgu visumu tādas drošības nav; ir tikai cilvēks pats, kurš var meklēt un veidot vērtības, bet tas tikpat labi var arī neizdoties vai panākt pretējo

(Reply to this) (Parent) (Thread)

blēņas. neviens ticīgais, kas lasījis rakstus un domā līdz, nedzīvo nekādā "drošībā" par "atalgojumu". cilvēks nevar ietekmēt "Dievu" un "piespiest" viņu kaut kā rīkoties. šādu attieksmi minētie "ticīgie" sauc par lepnības grēku. viss kalvinisms ir par šo.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

viss kalvinisms, nu tad jau gan. varbūt pestīšanu kā nepelnītu dāvanu var uzskatīt par pazemīgāku salīdzinājumā ar pestīšanu kā atalgojumu, bet pati pestīšanas iespēja ir pazemības pretstats salīdzinājumā ar skatījumu par vienaldzīgu visumu. par salīdzinošu drošību var saukt arī rakstu vēstījumu par notiekošo kā daļu no augstākas ieceres un par cilvēku īpašo lomu saņemot caur rakstiem īpašas zināšanas no personificēta visuma radītāja utt

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pestīšana nav tas pats, kas "atalgojums", citējot tevi. rēķināties ar atalgojumu būtu "es daru labu", tāpēc "esmu pelnījis, ka man dzīvē (vai kaut kādā paradīzē) klāsies labi".
pestīšana savukārt saskaņā ar rakstiem ir atbrīvošana no milzīgās grēka varas, kas notiek brīdī, kad cilvēks pieņem tā dēvēto "Kristus upuri", uzkrauj uz viņa kamiešiem visas savas vainas apziņas, sāpes, nelaimes, savtīguma radītās milzīgās ciešanas un nāves bailes, un tiek no tām atbrīvots. "pestīšana" nav kaut kas, kas būtu jāpierāda - tas ir kaut kas, ko "ticīgie" reāli piedzīvo.

"personificēts" vai "personīgs" Visuma radītājs nenozīmē "milzīgais Dievs, pie pievēršas manai vienreizējai un kolosālai personībai un speciāli priekš manis kaut ko izdara", jo caur minēto ticību un bausli "savu tuvāko kā sevi pašu" minētais "ticīgais" kā reizi tiek rauts laukā no egocentriskas domāšanas. kas viņam palīdz/var palīdzēt dzīvot minētajā "vienaldzīgajā visumā".

un es tiešām domāju (neatkarīgi no dažādu "ticīgo" un par svētiem uzskatītu rakstu ieskatiem), ka cilvēkam ir īpaša vieta radības ķēdē - cita starpā ar tieši to, ka viņš var izjust nesavtīgu solidaritāti ar citiem cilvēkiem. un arī ar dzīvniekiem, piemēram.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas nemaina neko, kāda tieši pestīšana tā būtu, ja runa ir par pašu pestīšanas iespēju; tāpat, būtiskais apstāklis ir, ka raksti kā īpašs zināšanu avots nozīmē īpašu uzmanību no visuma radītāja puses. pārējais tevis teiktais tikai pasvītro atalgojuma un drošības lomu, jo tu runā par atbrīvošanu no sliktā un palīdzību dzīvot

(Reply to this) (Parent)

piekrītu par vienaldzīgu visumu, pārējo nesapratu.

es runāju par dabas likumiem, kurus izprašana var vest pie lielākas subjektīvas labsajūtas. tie ir daudz vienkāršāki likumi nekā "vērtības", tā ir mentālā higiēna. piemēram, nedusmoties, negruzīties par to, ko nevar mainīt, neizvirzīt augstas prasības pret situācijām un citiem, utt.

(Reply to this) (Parent)