atmiņas par domām

avralavral @ 11:00 am: pestīšana nav tas pats, kas "atalgojums", citējot tevi. rēķināties ar atalgojumu būtu "es daru labu", tāpēc "esmu pelnījis, ka man dzīvē (vai kaut kādā paradīzē) klāsies labi".
pestīšana savukārt saskaņā ar rakstiem ir atbrīvošana no milzīgās grēka varas, kas notiek brīdī, kad cilvēks pieņem tā dēvēto "Kristus upuri", uzkrauj uz viņa kamiešiem visas savas vainas apziņas, sāpes, nelaimes, savtīguma radītās milzīgās ciešanas un nāves bailes, un tiek no tām atbrīvots. "pestīšana" nav kaut kas, kas būtu jāpierāda - tas ir kaut kas, ko "ticīgie" reāli piedzīvo.

"personificēts" vai "personīgs" Visuma radītājs nenozīmē "milzīgais Dievs, pie pievēršas manai vienreizējai un kolosālai personībai un speciāli priekš manis kaut ko izdara", jo caur minēto ticību un bausli "savu tuvāko kā sevi pašu" minētais "ticīgais" kā reizi tiek rauts laukā no egocentriskas domāšanas. kas viņam palīdz/var palīdzēt dzīvot minētajā "vienaldzīgajā visumā".

un es tiešām domāju (neatkarīgi no dažādu "ticīgo" un par svētiem uzskatītu rakstu ieskatiem), ka cilvēkam ir īpaša vieta radības ķēdē - cita starpā ar tieši to, ka viņš var izjust nesavtīgu solidaritāti ar citiem cilvēkiem. un arī ar dzīvniekiem, piemēram.