atmiņas par domām

Jā, man arī šķiet, ka tejai ir taisnība. Tas par "viedokli".
Bet par filmu - man Antikrists patika, lai gan es to galīgi neuztvēru kā filmu par slimiem cilvēkiem, kam nomiris bērniņš, bet - tā diezgan primitīvi - par sievišķā (un dabas) pirmsākuma ļaunumu. Tomēr tas, kā filma uztaisīta, manuprāt, šo diezgan klišejisko tēmu padarīja mākslinieciski ļoti iedarbīgu un, jo ilgāks aiks pagāja pēc filmas noskatīšanās, jo izgaisa arī visas sākotnējās pretnezijas un iebildumi pret pārspīlējumiem ("ar tādu kāju taču nevar staigāt!") vai šķietamo stilistisko neviendabību (ārkārtīgi rūpīgi nostrādātie, reklāmas vizuālā kodā izstrādātās epizodes un it kā šausmīgi paviršā montāža citās epizodēs). Sapratu, ka viss vai gandrīz viss tai filmā ir tā, kā tam jābūt.
Centīšos neatkārtot Tavu stilu un nepaziņošu, ka Tu neko neesi sapratis - teikšu tikai, ka, iespējams, filmu iespējams saprast un tulkot dažādi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kā tas ir? tipa tā, ka cilvēks ir kā upe - plūst un te dara labu, te ļaunu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un pats nezina, ko dara:)

(Reply to this) (Parent)

bez jokiem, tā laikam tiešām ir neiespējamā misija - pateikt un tikt saprastam. :)

tieši to jau es mēģināju bilst, ka filma nav par slimiem cilvēkiem ar beigtu bērniņu, bet gan par veselu perspektīvu, kā tiek uzlūkota realitāte, tostarp cilvēku savstarpējās attiecības kā nozīmīga realitātes daļa. (proti, filma ir šī perspektīva.) manuprāt, šāds skatījums raksturo specifisku pasaules redzējumu, kurš nenovēršami ģenerē subjekta ciešanas, jo pastāv tik primitīvās kategorijās kā "sievišķais", "pirmsākums", "ļaunums" utt. vai vēl jo trakāk - kaut kāds mistisks "sievišķā/ vīrišķā pretmets". kad runa ir par šīm lietām, es vairāk un vairāk vēlos nesaprast, par ko ir runa.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man, par laimi, nepiemīt tieksme paplašināti izskaidrot mākslas darbus un, vēl jo vairāk, uzskatīt ka mākslas darba "perspektīvai" noteikti jāsakrīt ar manu pasaules redzējumu. Pat otrādi - atšķirīgs pasaules redzējums mani var uzrunāt vēl spēcīgāk, ja vien tas, ko es redzu vai dzirdu, man šķietas esam māksla. Un šī, manā vērtējumā, bija māksla. Nu, ko lai es daru, ka man tā ir.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

perspektīvai nevajag sakrist. bet šajā gadījumā tā vienkārši kaitina. mani, godīgi sakot, vispār kaitina konkrētais režisors.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, man kā kura filma. Ļoti nepatika man Dejotāja tumsā, piemēram. Bet šī patika, lai gan iepriekš biju ārkārtīgi sagatavojusies uz nepatikšanu, skatījos jau ar pilnu pārliecību, ka nepatiks.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vispār, ir daudz visādu banalitāšu, ko nedrīkst lietot amatieris vai netalantīgs cilvēks, banalitāšu un aizliegumu, klišeju, klaju "kļūdu" - bet talantīga cilvēka rokās šīs banalitātes var kļūt par instrumentu, vai varbūt pat nejaušu sakritību rezultātā par ģeniālu "perspektīvu" (nebīšos šī vārda).

(Reply to this) (Parent)

"Šķeļot viļņus" kādreiz patika, bet esmu tikpat kā pārliecināts, - tagad nevarētu noskatīties ar pilnu nopietnību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ļoti iespējams, ka es arī.

(Reply to this) (Parent)

bet par neiespējamību uzrakstīt (nevis pateikt) un tikt saprastam ir tāda anekdote, ko tieši vakar atcerējāmies (mēģini iztēloties intonēcijas):
"Iet vīriņs prom no alus kioska un purpina: nevarēj uzrakstīt vienkārši ALUS NAV?! Nē, viņi raksta ĀALUS NĀU!"

(Reply to this) (Parent)