teiksma_ragana

Pentagrammas maģija skaistumkopšanā - kurkuma par uguni, kefīrs par ūdeni, rīcineļļa par zemi, mandeļu eļļa par gaisu un piliens rožu ēteriskās eļļas par Garu. Visu smērējam uz ādas un iegūstam maigu, maģisku un viegli oranžu ādu :D Nākamajā dienā mainām gultasveļu un noberžamies ar kādu maigu skrubi, oranžums pazūd, bet ādas maigums un maģija paliek :)
Ja vēl brūvējumu apmaisīt trejdeviņas reizes, skandējot kādus skaistuma vārdus, tad nākamajai dienai vienkārši jābūt maģijas pilnai!

Vai tiešām veļu laikam ir jābūt vienmēr klusam? Vai arī vectētiņu trako motociklistu un rokzvaigzni, kas mira viskija pudeli rokā skaistas uz pusi jaunākas sievietes gultā mēs sagaidīsim ar miežu karašiņu un saldu medutiņu ciemos, runājot klusinātā balsī?
Nebūsim stereotipiski! Mūsu mīļie ir mūsu mīļie. Mums ir jāpieklusina savs paša troksnis galvā, lai viņus sadzirdētu, bet mūsu mīļie ir mūsu mīļie. No tā vien, ka miruši, viņi nekļūst uzreiz par garlaicīgiem, pūkainiem eņģeļiem. Pieiesim šai lietai personīgi, individuāli. Šīs tradīcijas nav domātas dzīvajiem miroņiem, bet mums - īstiem, dzīviem cilvēkiem.

Vai tiešām veļu laikam ir jābūt vienmēr klusam? Vai arī vectētiņu trako motociklistu un rokzvaigzni, kas mira viskija pudeli rokā skaistas uz pusi jaunākas sievietes gultā mēs sagaidīsim ar miežu karašiņu un saldu medutiņu ciemos, runājot klusinātā balsī?
Nebūsim stereotipiski! Mūsu mīļie ir mūsu mīļie. Mums ir jāpieklusina savs paša troksnis galvā, lai viņus sadzirdētu, bet mūsu mīļie ir mūsu mīļie. No tā vien, ka miruši, viņi nekļūst uzreiz par garlaicīgiem, pūkainiem eņģeļiem. Pieiesim šai lietai personīgi, individuāli. Šīs tradīcijas nav domātas dzīvajiem miroņiem, bet mums - īstiem, dzīviem cilvēkiem.

Tieši pirmajā veļu naktī. Tik bieza, tik smaga, tik elpojama. Līdz pašām debesīm sakāpusi. Gandrīz pilnā Mēnesī tā zaigoja kā gāzveida sudrabs. Visa Jēkabpils pazudusi, pasaule kļuvusi maza.

Nebūtu domājusi, ka tas tik viegli notiks. Žēl. Tiešām žēl. Patiesībā es vēl pati nezinu, cik ļoti žēl man ir. Tas nāks ar laiku.
Vikkas kopas laiks bija skaists. Gaidu nākamo versiju, kas notiks ar to visu.

Rudenī saule man ļoti patīk. Burvīgi, ka man ir logs pret DR un trīs palieli logi istabai. Uz dzeltenajām lapām saules gaisma izskatās tiešām skaisti, tāpat kā manu istabu tā padara mājīgu un skaistu.
Lielāko tiesu istabā esmu iekārtojusi. Visas manas un kopējās mantas ir izvietotas, liela daļa no interjera priekšmetiem un rotājumiem arī ir sataisīti. Kaut kā ir sanācis, ka šeit viss nedaudz krāsojas helovīna noskaņās. Laikam tas, ka visi priekšmeti, tumšie aizkari un rotājumi atrodas vienā istabā, dod tiem spēku pārmākt visu pārējo.
Taču man patīk tumši interjeri. Labāk kā modernās, gaišās istabas. Patīk mājīguma sajūta, ko tumšākas krāsas rada. Labāk, lai plašumu dod gaisma un saule nekā mākslīgi paplašinošās gaišās krāsas, kas liek justies kā uz paplātes. Man labāk patīk sulīgas un tumšas krāsas mājās.
Pašai patīk, kā viss ir sakārtojies.

Nu sajaucu es! Fui man.
Noskaidroju, ka tie, ko sauc visi par sienāžiem, nav sienāži, tiktāl viss būtu pareizi, bet man sajuka, ka tie ir circeņi, kad tie patiesībā ir siseņi. Cik riebīgi.
Tātad, es sēdēju un ilgi vēroju, kā siseņi lēkā un kāpelē pa akmeņu sienu. Pirmo reizi mūžā ieraudzīju melnu siseni. Viņi triecās durvīs un vispār likās, ka atvasara tos ir apdullinājusi. Man patīk viņu posmainie vēderiņi.

Tieši tā man arī likās. Psiholoģija ir 39% uz kociņa. Visi tie "psiholoģiskie zinātniskie" testi, viss tas nenormālais bulšits, ko mums mācīja skolā un LKK, visi tie "absolūti ticamie cilvēku iedalījumi" un "vispārzināmās psiholoģiskās patiesības" ir vienkārši ūdens liešana.
Patiesībā mēs par sevi un savu domāšanu, jūtām un rīcības motīviem zinām daudz mazāk kā par kvarkiem un kvazāriem.
Mēs esam iracionālas būtnes, ļoti ietekmētas no kultūras un audzināšanas, tāpat kā no kaķu un fail video. Mēs esam izjukums un pretloģika, nejūtas un antiprāts.
Mēs vienkārši neesam novienkāršojami tādās vienībās, lai darbotos kā kvarku vai kvazāru masa, ko var pētīt un katrreiz iegūt to pašu rezultātu.
Mēs esam atkarīgi no vēja virziena, no mušu skaita, cik tajā dienā esam redzējuši, no tā, cik labi sanākusi rīta kafija un cik daudz esam domājuši par savu zārka krāsu.
Cilvēks ir tik šausmīgi randoma būtne, ka tur jākļūst pilnīgi neracionālam, lai atrastu kaut kādus paternus, patiesībā - izdomātu.

Varbūt, ka mani apciemo genetas gars kā spēka dzīvnieks, citādi man grūti izprast savu pēkšņo un neapturamo apsēstību ar šo lopiņu.

Genet Symbolism

Physical awareness, agility, stealth, independence. Passion, sensuality, personal magnetism. Inquisitive but cautious, alert, resourceful. A genet totem can teach us to be more passionate, connected and balanced in our lives; To be efficient and focused at work and playful and relaxed at home.
http://foxloft.com/animal-totem-jewelry/pendant/Genet

Tas ir vienīgais, ko es atradu. Nekā par genetu mitoloģijā vai folklorā :( Šis zvēriņš ir pilnīgi aizmirsts un nostumts malā no skatuves, bet es viņu MĪLU!!!

Pilsēta, jā, bet cik tomēr viss ir citādi. Varu iziet ārā tepat uz kāpnēm, un redzēt piena ceļu, ne tikai tās dažas spožākās zvaigznes, ko var redzēt Rīgā. Var redzēt kā migla kāpj virs lielās pļavas. Var apskaut liepu un ozolu tepat pie mājas. Var iziet ārā uz ielas laternu gaismā, un just mieru un klusumu.
Cik gan patiesībā vienkārši ir mani vismaz uz pāris dienām izraut no depresijas valgiem :D Tikai to lietu ne vienmēr var dabūt, tur tā bēda.
Šodien daudz izdarīju.
Mazgādama kaķa apvemtus svārkus ar rokām no akas atnestā un uz malkas plīts sildītā ūdenī, jutos tik jēgpilna. Kaut kā šīs mazās lietas mani iepriecina. No rīta piecelties, iziet ārā atvērt slēģus, iekurināt krāsni, varbūt atnest ūdeni vai malku, ja nav, iziet dārzā pēc garšīga, sārta ābola un smaržīga koriandra zariņa. Es nebrīnos, ka depresija ir mūsdienās izplatītāka slimība. Ja vien izdodas pacelties virs kaut kāda ļoti vajadzīgā līmeņa, šīs vienkāršās lietas iedveš tik izteiktu jēgas sajūtu kā reti kas.
Vērot, kā izaug pašas sēts gurķis. Tie ir padevušies, lai gan lielāka daļa tā visa, ko es kašāju zemē, draņķīgās vasaras dēļ ir kaķim zem astes.
Nē, es nevēlos mazgāties bļodā ar švammīti visu atlikušo mūžu. Nē, es nevēlos mazgāt drēbes ar rokām kaut vai atlikušo mēnesi. Taču tas, ka tas tagad ir jādara, ka tās lietas, kas citreiz ir bijušas tik ātras un vienkāršas, tagad aizņem daudz vairāk laika un darba, liek visu pārvērtēt citādāk. Protams, ka man tagad ir vēl draņķīgāki apstākļi kā to 21 gadu, ko es dzīvoju mammas mājās. Tur vismaz nebija ūdens jāvelk no akas, bet tas bija kāpņu telpā, un tas bija labs un normāls ūdens. Tiesa, bija laiks, kad ūdeni nesām no kaimiņu mājas, bet tas vienalga bija labs ūdens, kas nenoēda man ādu no sejas. Taču tas vienalga. Man ir prakse, kā tā var dzīvot, un dzīvot var tīri labi, it sevišķi pēc tam, kad ir padzīvots tā, kā dzīvo "normāli" cilvēki mūsdienās un saprasti viņu standarti, kas dod iespēju nepalikt par muļķi un izstumto (un smirdīgo).
Krāsnis kuras labi, māja siltumu tur labāk kā es gaidīju, malka pagaidām iziet ļoti maz. Kamēr nav sākusies apkures sezona, gan jau man ir vēl siltāks kā lielai daļai dzīvokļos dzīvojošo, un tas neko daudz nemaksā. Kaķīšiem šeit ļoti patīk.
Māju sajūta gan ir kaut kur aizkavējusies. Nepāriet "pagaidu atvaļinājuma" sajūta. Bet pāries.

Tad nu beidzot šodien lasīju gurķus savā dārzā, izejot no mājas, kur esmu ievākusies pavisam, nemaz ne pagaidām vai brīvdienās.
Daļa izdzīto garu pārvākušies atpakaļ uz māju un dārzu, mani mazie gariņi jūtas labi. Mājas karaliene staigā šeit visā savā pūkainajā godībā un ļoti iederas. Mājas pidars šmekserē uz nebēdu. Viss, kā vajag.
Iekšā vēl pārmaiņas nav notikušas. Grūti iedomāties, ka man vairs nav dzīvokļa Rīgā, ka esmu aizvērusi durvis ne tikai konkrētajam dzīvoklim, bet visai dzimtajai pilsētai. Būs jocīgi iebraukt Rīgā, un saprast, ka man šeit vairs nav māju. Taču Rīgas elpa mani nelaidīs vaļā. Tāpat Juglas gars. Tās lietas tik viegli neaizmirstas, tās enerģijas un egregori tik viegli nezaudē saiknes.
Jēkabpils liekas klusa un nogaidoša. Vai viņa tāda ir vienmēr?
Šonakt šeit skaisti zibeņoja.
Jāiet uz dusu. Pirmo reizi šeit savās mājās.

Tā haizivju slaktēšana un aicinājumi to paplašināt mani tiešām satrauc. Ne tikai manu mīļo haizivju dēļ, bet arī ekosistēmas un vēl vairāk - cilvēka saprāta dēļ. Nu gribas man naivi ticēt, ka kāds tomēr ir pie pilnas sajēgas!
Okeāns dziļāk par potītēm un dažreiz arī pat ne tik tālu un tas pats, kas mežonīgs mežs. Mēs taču neejam dziļā mežā, gaidot, ka tur nebūs nekādu dzīvnieku! Parasti cilvēki apzinās, ka tur ir mežacūkas, aļņi, brieži, lāči un vilki. Ja šie dzīvnieki nogalina cilvēku - viņu apsūdz, ka pats vainīgs, jo līda, kur nevajag un izaicināja dzīvniekus, neievēroja drošības prasības un tamlīdzīgi. Reti kurš sauc pēc atriebes un aicina nogalināt visus šos minētos dzīvniekus, kas nogalina daudz vairāk cilvēku kā haizivis.
Taču okeānā, lūk, haizivīm nebūs būt. Tās par košanu cilvēkiem, kas iebrūk to mājās, ir jānogalina visas kā viena! Tas nekas, ka haizivis nogalina un savaino mazāk kā govis, suņi un zirgi. Govis, suņi un zirgi nav visi jānogalina, jo tie ir mājdzīvnieki (kas nogalina ļoti daudz cilvēku). Haizivis ir jānogalina... jo ir jānogalina, jo... jo tā ir.
Mēs taču neredzam, ka cilvēki var pieiet klāt savvaļas tīģeriem, lāčiem, vilkiem un citiem bīstamiem dzīvniekiem, bez sagatavošanās un pieradināšanas procesa. Taču 6m garai haizivij ir pietuvojušies, paglaudījuši un pat sabučojuši neskaitāmi daudz cilvēku. Ja haizivij tuvojas frontāli, nevis peld virs tās, ja tai ļauj sevi redzēt un izturas citādi pareizi, haizivs gandrīz nekad neuzbrūk. Tās vai nu pašas bēg vai arī ir ziņkārīgas un labprāt izpēta cilvēku. Pat ļauj sevi paglaudīt.
Kurš tīģeris, lācis vai vilks ļauj kaut ko tādu? Kāpēc haizivs vēl joprojām ir ļaunā un briesmīgā, ja tā nogalina daudz mazāk un ir daudz miermīlīgāka, nemedī, ja ir paēdusi, ļoti reti spēlējas ar medījumu un to moka (un vispār tikai viena suga ir redzēta tā darām, pretstatā mūsu jaukajiem kaķīšiem un viedajiem vaļiem un delfīniem).
Tā ir acīmredzama masu psihoze un paļaušanās uz stereotipiem, kam pakļaujas pat varasvīri un nosaka haizivju iznīdēšanas programmas. Tajā nav pilnīgi nekādas loģikas! Suņi ir daudzkārt bīstamāki, un tie mājo mūsu mājās, pastaigājas pa ielām un apdraud cilvēkus tūkstoškārt vairāk kā haizivis. Iziet uz ielas, kur ir intensīva satiksme, ir bīstamāk kā peldēt ar haizivīm. Braukt ar jebkādu transportu ir bīstamāk. Pat iespēja, ka tevi nospers zibens, ir lielāka kā tā, ka tevi apēdīs haizivs!!!
Es tiešām nesaprotu, kā pasaule var jukt prātā un saukt pēc šo ekosistēmai vitāli svarīgo dzīvnieku iznīdēšanas, ja tam nav pilnīgi nekāda pamata!
Taksis ir bīstamāks kā haizivs!
Es tiešām nesaprotu šo psihozi... Tajā nav nekādas loģikas.

Gāju, stāstīju draudzenei, ka gribu iepazīties ar baltimelno varoni, un tieši parādās. Kisināju, atbildēja ar ņaudienu, tad nāca. Mīļojās, ēda krējumu, un tad sāka dauzīties un izaicināt kā suns :D Šis kaķis laikam tiešām domā, ka ir suns, sargā pagalmu un dauzās, skaļi dipinot skraidīdams un plosīdamies, izaicinādams, lai uzbrūku :)
Burvīgs lopiņš.

Gandrīz pirmais, ar ko es nometnē saskāros, bija tas, ka mani gandrīz nonesa no kājām lapsa un kaķis. Es mierīgi biju naktī izgājusi naktskreklā ārā pabaudīt aukstumu, un te pēkšņi man nesas virsū divi uzpūtušies lopi. Paskrēja pusmetra attālumā, it kā manis tur nebūtu. Ja jums liekas, ka lapsa dzina kaķi, kā tas parasti notiek, jūs kļūdāties. Milzīgs baltimelns kaķis trenca šausmīgi pārbijušos pieaugušu lapsu. Lapsa gan vienu brīdi pagriezās un centās stāties pretim, nikni ņurdot, bet aste tai bija kājstarpē un ņurdēšana vairāk skanēja kā nelaimīga dīkšana. Kaķis izslējās draudu pozā un palaida drausmīgu kaucienu, no kā lapsa lidot aizlidoja, zaudējusi pēdējo drosmi. Uz teritorijas robežas kaķis palika uzvarošā pozā un šņāca uzvaras šņācienus.
Sakiet vēl, ka kaķis nesargā pagalmu.

Pabiju pasākumā, kurā man tiešām patika būt. Pietiekami brīvs, lai būtu laiks vienai pabungot mežiņā un laiski vāļāties zālītē, bet pietiekami interesants, lai būtu, ko redzēt, un kur piedalīties.
Novadīju sapņu ķērāju gatavošanu, izbesījos ar pāris sīkajiem, bet kopumā man patika, tikai bija nedaudz par ilgu, bet atkal bija prieks redzēt, ka dažiem sanāk, un arī tie, kam ne gluži labi sanāca, pēc tam staigāja ar tiem ap kaklu. Vienu atstāju saimniekiem koka zarā, vienu, ko pati uztaisīju kā paraugu, uzdāvināju meitenei, kam pašai pirmais nesanāca.
Pēc tam noklausījos, nogaršojos un iztaustījos augus, dažādus garšaugus saimnieces dārzā. Ļoti interesanti. Papildināju savas augu zināšanas. Satikos ar savu mīļo brūnvālīti, ko šogad nevarēju ieaudzēt.
Pēc tam vadīju nelielu ieskatu spēka dzīvnieku lietās, kā arī praktisko daļu ar šamanisko ceļojumu. Tad bija milzīgs prieks, tiešām ļoti liels prieks, ka bija cilvēki, kas atrada un satika savu dzīvnieku. Tāpat parunājos ar vienu puisi, kam bija dziļāka interese. Tiešām, spēka dzīvnieku atrašana ir kaut kas fascinējošs. Kā cilvēkiem spīd acis, kā viņi smaida, kā satikuši senu, bet kaut kā pazaudētu draugu! Fantastiska sajūta to redzēt.
Otrā dienā es pateicu nē sapņu ķērājiem, lai vairāk ko apmeklētu. Piedalījos lekcijā par akmeņiem un sievišķo spēku, tajā sajutu tiešām skaistu kontaktu ar savu iekšēji īsto sievišķo spēku. Vispār tas bija kaut kas ļoti spēcīgs.
Paklausījos par rūnām, bet nekā jauna neuzzināju.
Tad man it kā vajadzēja vadīt sadziedāšanos, bet nekā... cilvēkiem nebija intereses, visi bija izklīduši. Nekas.
Pēc tam notika burvīga kopīga bungošana, man ļoti, ļoti patika šādi bungot kopā ar daudziem citiem. Pēc tam cilvēki sāka vidū dejot uz riņķi, bungas skanēja arvien ātrāk, atbalsojoties manās iekšējajās bundziņās tik skaisti... Es ilgi cīnījos ar bailēm, ka tad, ja es nolikšu bungas un pievienošos dejotājiem, kāds ņems manas bungas, bet es tomēr pārāk gribēju dejot, tāpēc samierinājos, ka kāds tās spēlēs (kas arī notika). Droši vien nevāji izcēlos savu wannabe vēderdejotājas gurnu kustību dēļ, bet man gribējās dejot tā kā gribējās, nu un tad? Tas bija tiešām ļoti skaisti. Brīvas kustības daudzu bungu pavadībā.
Taču pēc tam notika šausmu lietas. Vispirms vienkārši viss pārgāja citās vibrācijās un skaņās, un bungu vietā tika atnesti visādi strinkšķi, metāla bļodas un tādi instrumenti. Tas vēl būtu nekas, bet man rokās pēkšņi iespieda kaut kādu šausmīgu radījumu, ko sauc par čakrofonu. Viena no drausmīgākajām sinestēzijas lēkmēm ever! Es paskandināju viņu un... metos projām no visa pasākuma, bet tur bija arī tāds lielais, kā milzīgi tubulārie zvani, tas skanēja droši vien kilometra attālumā. Es aizgāju galīgi malā, bet vienalga dzirdēju. Tās izjūtas vienkārši nav aprakstāmas... tam it kā būtu jāskan kā Zemei, kaut kādās tur hercu vibrācijās, kas saskan ar dabas dziesmu, bet tās spalgās, drausmīgās skaņas, ko citi priecīgi baudīja, man dūrās acīs, zobos, mēlē un visās smadzenēs kā mazi, drausmīgi ledus karalienes spoguļa gabaliņi. Es parasti publiski ļoti valdos neizrādīt savu sinestēziju, bet šoreiz es apsēdos, aizspiedu no visa spēka ausis un klusi dūcu zemā balsī pie sevis, lai slāpētu šo šausmīgo "augsto vibrāciju, dziedniecisko instrumentu" troksni. Ne vella nepalīdzēja, bet vismaz visi vairāk pievērsās šausmīgās skaņas avotam, ne maliņā nolīdušajai man.
Kādam te vajadzēja brīnīties, kādas problēmas ar sinestēziju. Ja kādam liekas, ka tā nevar būt problēma, es novēlu just tās drausmās, pēc sajūtām fiziskās izjūtas, kādas man gadās no kaut kādām skaņām. Šoreiz bija jau tik traki, ka samazinājās redzes lauks un jutu, ka varu zaudēt samaņu. Palika slikta dūša un bija kauns, ka varbūt pievemšu skaistu pļaviņu. Tomēr nepievēmu. Pie tam es nekādi cilvēcīgi nevaru ātros vārdos paskaidrot, kas man notiek. Otrā reize dažu dienu laikā, kad piedzīvoju drausmīgu audiāli taktilo sinestēziju. Nezinu, ar ko es esmu tā izpelnījusies. Parasti tādas reizes ir ļoti reti, labi (patiesībā slikti) ja pāris reižu gadā.
Taču kopumā pieredze šajā pasākumā brīnišķīga. Protams, ka neliela sajūta bija kā haizivij baltu pūdeļu barā, bet šie bija jauki pūdeļi, tiešām jauki. Un man taču kopumā sunīši patīk :)
Vieta skaista, tiešām burvīga. Pirts mājiņa kā mazs brīnums. Pasākuma saimnieki tik brīnišķīgi cilvēki. Tiešām, es jutos uzlādējusies, un tas laiks no sestdienas pusvienpadsmitiem līdz svētdienas puspieciem likās kā vismaz četras dienas, tik pierasts jau viss likās, tuvs un mīļš, un cik piepildīts laiks un daudz jaunu izjūtu.
Tiešām skaisti!
Vienīgā nožēla, ka nespēju piedāvāt cilvēkiem labāko, kas man ir - īstu sadziedāšanās rituālu. Visi jau bija noguruši mēģināt ko jaunu... un dziedātāju nebija daudz. Bet nekas, mēs tie daži tāpat jauki padziedājām :) Būs man neizpildīta, skaista programma, ko piedāvāt nākamajā nometnē.

Nākamā aizraušanās pēc jūrasčūskām - hiēnas, sevišķi spotted - tas tā kā būtu plankumainās, vai ne?!
Tās ir brīnišķas, neaprakstāmas radības!
No visiem plēsējiem tām ir vissocialākā daba, to bari tālu pārsniedz vilku vai lauvu baru sociālās attiecības, to bari ir drīzāk līdzīgi šimpanzu bariem. Hiēnas pat uzrāda labākus rezultātus, kad tām liek sadarboties, nekā šimpanzes, un tās ļoti ātri apmāca sava bara biedrus, kā jāizpilda uzdevumi.
Lai gan tēviņi nepiedalās mazuļu audzināšanā, viņi ļoti labi atpazīst savus bērnus. Bērni pat zina savus vecvecākus un citus radus. Hiēnu pasaulē valda matriarhāts, visas mātītes ir rangā augstākas par tēviņiem.
Un ne velti - mātītes klitors ir tik liels, ka būtībā tas izskatās kā penis, tas var tikt ereģēts, un dzimumakts notiek caur to, tāpat kā dzemdības, jo hiēnām nav vagīnas. Būtībā tēviņam ir briesmīgi grūti, viņam ir jāiebāž savs penis bezmaz vai otrā penī... Ja viņš to nevar, viņš dabū sukas no mātītes, jo tās ir lielākas, stiprākas un dominantākas.
Un hiēnu balsis... tās ne tikai smejas, bet izdod ļoti daudz dažādu skaņu, tām ir sava, izteiksmīga valoda.
Hiēnu var pieradināt, bet biežāk tam padodas tēviņi, ja izdodas tos nolikt pie vietas, tāpat kā agresīvo šķirņu suņus. Mātītes ir pēc dabas nepakļāvīgas un nevēlas būt pakļautībā.
Tomēr hiēnas kā ļoti sociāli dzīvnieki spēj iedraudzēties un pat mīlēt cilvēku.
Es nespēju beigt apbrīnot dzīvo dabu!

Divas nometnes pēc kārtas. Gan kopas biedrenes Vikkas nometne, gan cita, kur mani uzaicināja uzstāties tā teikt. Novadīt dziedāšanos un pastāstīt par spēka zvēriem, kā arī parādīt, kā gatavo sapņu ķērājus.
Bet man patiesībā nebūtu tam laika... taču... nē, es visu paspēšu.

Es nekad laikam nesapratīšu, kā var likties, ka bērns piedzimstot ir tīra mīlestība, bet pēc tam tiek sabojāts. Katrs bērns ir vislielākais egoists pasaulē! Viņš grib visu un brēc un brēc, jo viņam nav visa, viss ir tikai viens, un tajā ir jādalās.
Man liekas, ka pieaugšana nozīmē saprast, ka tu nevari viens pats būt pasaules centrs, ka ir jādalās ar citiem. Nesaprotu, kur ir tā "bēbīšu" apskaidrotība un bezgalīgā mīlestība. Pieprasīgi egomaniaki viņi ir.